Популярні біблійні вірші з PIRMĀ MOZUS 6

Поділитись

Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš savā sirdī ļoti noskuma.

Kad nu Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu

Bet Noa atrada žēlastību Dieva acīs.

Šis ir stāsts par Noas cilti: Noa bija taisns un nevainojams vīrs savā paaudzē, jo Noa staigāja ar Dievu.

Un Dievs sacīja: „Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis.“

Un notika, ka cilvēki saka vairoties virs zemes un tiem dzima ari meitas. Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika. Tad Dievs sacīja: „Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi.“ Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.

Un Noa darīja, kā Dievs sacīja.

Tad Dievs sacīja Noam: „Es esmu nolēmis pie sevis darīt galu visai radībai, jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu no zemes virsus.

Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem; ar nodalījumiem tev to šķirstu būs taisīt, un no iekšpuses un no ārpuses tev to būs iztriept ar darvu.

Un Dievs redzēja pasauli izvirtušu esam, jo visa radība bija samaitājusi savu dzīves ceļu zemes virsū.

Bet tev būs paņemt līdzi šķirstā no visiem dzīvniekiem, no katras radības pa divi no visiem, lai tie būtu ar tevi: tēviņam un mātītei tiem būs būt.