NeaizvainojamsParaugs

“Pastaiga, kas jāatceras”

Viena no aizvainojuma blakusparādībām ir tāda, ka tas var likt tev dzīvot dzīvi, kurā izvairies darīt jebko, kas var izraisīt aizvainojumu. Tu vairs nesapņo, jo pēdējo reizi, kad to darīji, kāds teica kaut ko aizskarošu. Viss, ko viņi teica, atkārtojas tavā prātā ikreiz, kad tu pat tikai vēl domā par sapņa īstenošanu.

Es bieži domāju par to, cik daudz prāta un garīgo šķēršļu Pēterim bija jāpārvar, pirms viņš staigāja pa ūdeni. Ko par viņu domās mācekļi? Ja viņš noslīks?

Šos šķēršļus pārvarēja zinātkāre par to, kas viņš varētu būt un ko viņš varētu darīt. Šī zinātkāre lika viņam izkāpt no komforta un ieiet nezināmajā.

Jā, Pēteris gandrīz noslīka.

Jā, Jēzus viņu izglāba.

Jā, Pēterim bija šaubas.

Jā, Pēterim nevajadzēja skatīties uz vējiem un viļņiem un viņam vajadzēja pievērst uzmanību Jēzum.

Jā, Pēterim vajadzēja vairāk ticēt un mazāk šaubīties par savu labāko draugu.

Taču nepalaidiet garām Pēterim paredzēto stāsta labāko daļu. Pēteris gāja nezināmu ceļa garumu pie Jēzus un gandrīz noslīka. Un mēs zinām, ka vētra nerimās, līdz viņi abi atkal iekāpa laivā. Tātad no tā mēs varam secināt... Jēzus un Pēteris kopā devās atpakaļ cauri vētrai.

Pēteris dziļajā ūdenī dabūja kaut ko tādu, ko viņš nevarēja dabūt laivas drošībā: pastaiga, kas jāatceras.

Pēterim bija loģisks iemesls rīkoties baiļu vadītam, bet kur viņa loģika viņu būtu novedusi? Kur tas tevi ved? Katrs aizvainojums, ko jebkad esat piedzīvojis, bija paredzēts, lai tu paliktu laivā. Lai ko tu darītu, neļauj aizvainojumiem noteikt tavu rīcību. Es ceru un lūdzu, lai tu nepieļautu, ka pagātnes sāpes attur tevi no nākotnes sapņiem. Mana cerība un lūgšana ir, lai tu piedotu tiem cilvēkiem, kuri tevi jau ir aizvainojuši, un tiem, kas nākotnē neizbēgami to vēl darīs. Mana cerība un lūgšana ir, lai tavā dzīvē būtu brīdis, kad tev un Jēzum ir pastaiga, kas jāatceras. Un neatkarīgi no tā, cik spēcīga ir vētra, es tevi lūdzu... nekad neiet cauri nevienai vētrai... bez Jēzus.