Godprātīga dzīveParaugs

"Kompromisi ar godprātību"

Izvēloties jebko citu, izņemot Dieva patiesību, mēs nonākam pie mūsu godprātības apdraudējuma. Neatkarīgi no tā, cik neliels kompromiss tas būtu, tas joprojām ievaino mūsu godprātības sirdi. Lūk, problēma - kompromiss rada attaisnojuma meklēšanu, un attaisnojuma meklēšana rada sajukumu. Tas, kas bija melns un balts, sajaucoties kļūst pelēks, un mēs pamatojam, kāpēc Dieva patiesībai nav jābūt mūsu ceļvedim katrā situācijā.

Mūsu vārdi visvieglāk pakļaujas kompromisiem. Ar saviem vārdiem mēs pārspīlējam patiesību, aprunājam, sakām puspatiesības un pārlieku daudz apsolām. Un tad sākas sevis attaisnošana. Puspatiesības nav meli, vai ne? Un turklāt ir labāk teikt ko tādu nekā aizskart kāda jūtas. Kādēļ satraukties, ja reiz neviens no tā necieš? Melnais un baltais pārtop par pelēku.

Mēs varam arī pieļaut kompromisus mūsu rīcībai. Mēs paņemam bez atļaujas kaut ko mazu, neatskaitām no darba laika pusdienu pārtraukumu vai pieņemam atzinību par kaut ko, ko mēs neesam darījuši. Tad mēs sākam sevi attaisnot. Mēs iepriekš nesaņēmām tik daudz atzinības, cik bijām pelnījuši, tāpēc... viss ir kārtībā. Viņi pat nepamanīs, ka kāds no darba ir aizgājis ātrāk, viņi to var atļauties. Melnais un baltais pārtop par pelēku.

Ar katru atrunu, kompromisu un attaisnojumu Dieva patiesība tiek izkropļota un tās nozīme mūsu dzīvē - pielāgota. Dievs uzlūko mūsu sirdi, nevis kompromisa apmēru. Viņa patiesībai, kas ir melnbalta, nav pelēko zonu.

Šobrīd kompromisu pieļaušana var likties vieglāks ceļš, bet Dieva patiesība ir tā, kas patiešām nes dzīvību. Kad mūsu vārdi un darbības sakrīt ar to, kam mēs ticam vai - kam sakām, ka mēs ticam, mēs tērējam mazāk laika un enerģiju, šauboties un satraucoties, ka citi to atklās. Kompromiss un attaisnojums aizēno patiesību par Dieva vēlmēm attiecībā uz tavu dzīvi. Izvēlies patiesību pat tad, kad tas ir neērti un grūti.