Rodot mieruParaugs

Dzīve bez nožēlas

Es atceros, kā lēnām liku nost klausuli un tad, dziļi nopūšoties, pateicu, "Jā … tas ir noticis. 

Balss tālruņa līnijas otrā galā piederēja advokātam, kurš man pavēstīja, ka mana sieva ir pieprasījusi šķiršanos. 

Es jau daudzus gadus dzīvoju šķiršanās draudu ēnā. Neskaties uz to, saņemtā ziņa mani satrieca. 

Vairākas turpmākās dienas daudz dažādu emociju un domu izskrēja cauri manai sirdij un prātam. Es nevēlējos šķiršanos. Es nezināju, kā tieši rīkoties, lai šī šķiršanās nenotiktu. Es nezināju, kam to pateikt un ko tieši man teikt. Es zināju, ka galu galā man tas būs jāpasaka visai manis vadītās draudzes kopienai un man nebija nekādu garantiju tam, kā kopienas pārstāvji vai valde uz to reaģēs. Vienīgā noteiktā lieta bija nākošās svētdienas sprediķa sagatavošanas un tā teikšanas radītais spiediens.

Manam prātam joņojot ar ātrumu miljons jūdžu sekundē, es tomēr dziļi sirdī apzinājos šīs patiesības: 

· Dievam šī pret mani vērstā rīcība nebija pārsteigums.

· Dievs valdīja pār manu dzīvi—Viņš pieļāva šo lietu ar Sev zināmu nolūku kā daļu no Viņa plāna manai dzīvei.

· Viņš caur Savu Vārdu bija solījis, ka nekad mani nepametīs un neatstās. Viņš solīja, ka būs man līdzās visā ceļa garumā; tādēļ visas lietas beigās būs manam mūžīgam labumam, ja vien es turpināšu Viņam pilnībā uzticēties.

No šīs situācijas izrietošie fakti radīja satricinājumu. Nemainīgā patiesība par Dievu radīja mieru.

Gandrīz astoņus gadus pēc šī advokāta zvana manas sievas pieprasītā šķiršanās tika viņai nodrošināta.

Turpmāko gadu gaitā cilvēki man ir teikuši: "Tev droši vien ir žēl par zaudēto laulību … ka tu zaudēji cīņā par tās saglabāšanu … ka visi tavi pūliņi rast izlīgumu bija veltīgi.

Manas atbildes ārējā izpausme visbiežāk ir bijusi klusēšana. Mana patiesā, iekšējā atbilde šādiem komentāriem ir, Noskumis, jā. Vai to nožēloju - nē. 

Lai arī esmu noskumis par to, ka mana laulība beidzās ar šķiršanos, es nedzīvoju pastāvīgā nožēlā par to. Kāpēc? Jo nožēla sakņojas neatrisinātas vainas apziņā. Es zināju, ka man ir miers ar Dievu un tādēļ nožēlai un vainas apziņai nav vietas manā dzīvē.

Esmu atradis, ka labākais veids kā dzīvot bez nožēlas, ir saglabāt tīru sirdsapziņu. Izvēlies dzīvot tādā veidā, lai tu visos uzdevumos un attiecībās vienmēr censtos darīt to labāko, pieliekot maksimālās pūles, lai dzīvotu dievbijīgi. Izvēlies uzticēties Dievam ikkatrāsavas dzīves jomā—ne tikai vieglākajās. Izvēlies paklausīt Viņam un pildīt Viņa pavēles. Izvēlies pilnībā piedot citiem. Un izvēlies to ceļu, kurā Dievs tev licis doties.

Lai arī neviens to visu nevar paveikt savā spēkā, Svētajam Garam mājojot mūsos, mēs varam atteikties no visu veidu kārdinājumiem, lai staigātu mierā ar sevi un citiem—un turpinātu labos darbus, kurus Dievs mūs ir pilnvarojis darīt.