Psalmi 17:1-15
Psalmi 17:1-15 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Dāvida lūgšana. Ak Kungs, mana pestīšana, ievēro manu taisnīgo lietu, uzklausi manus skaļos saucienus, uztver manu lūpu hezviltus lūgšanu! No Tava vaiga es gaidu spriedumu par sevi, Tavas acis redz to, kas ir taisnība. Tu pārbaudi manu sirdi, Tu noraugies uz mani arī naktī, Tu iedziļinies manā dvēselē, bet Tu neatrodi manī nekā ļauna: mana mute nav vainīga nekādā pārkāpumā. Cilvēku dzīves burzmā es pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku tekām. Mani soļi ir cieši turējušies pie Tavām tekām, manas kājas savā gājumā nav ļodzījušās. Es Tevi piesaucu, jo Tu uzklausi mani, ak Dievs. Pievērs man savu ausi, uzklausi manu runu! Parādi man savu brīnišķo žēlastību Tu, glābējs tiem ļaudīm, kas no saviem pretiniekiem tveras pie Tavas labās rokas! Pasargi mani kā savu acu raugu, Tavu spārnu pavēnī ļauj man patverties No bezdievīgajiem, kas dara man pāri, no ienaidniekiem, kas kārīgi glūn man visapkārt! Savu bezjūtīgo sirdi viņi glabā noslēgtu, viņu mute pauž iedomu pilnas runas. Ik uz soļa viņi uzglūn mums tagad, viņi tīko pēc tā, lai nogāztu mūs pie zemes. Viņi līdzinās lauvam, kas kāro laupījumu, jaunam lauvam, kas glūn no savas slēptuves. Celies, Kungs, dodies tam pretim, sagjrauj viņu, izglāb manu dvēseli ar savu zobenu no bezdievīgā, no Tev pakļautiem ļaudīm, Ar savu roku, ak Kungs, no šīs pasaules ļaudīm, kam sava daļa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar savu mantu, kam dēlu papilnam un kas savu mantu atstāj saviem bērniem! Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā.
Psalmi 17:1-15 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Dāvida lūgšana. Kungs, ņem vērā taisnību, klausies uz manu brēkšanu, griez savas ausis uz manu lūgšanu, kas nenāk no viltīgām lūpām. No Tava vaiga lai nāk mana tiesa; Tavas acis skatās uz to, kas ir taisnība. Tu pārbaudi manu sirdi, Tu piemeklē to naktīs, Tu mani esi kausējis un nekā neatradis; es esmu apņēmies, ka manai mutei nebūs pārkāpt. Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām. Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās. Es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi, ak Dievs! Griez' Savu ausi pie manis, klausi manu valodu. Parādi brīnišķi Savu žēlastību, Tu, kas glābi no pretiniekiem tos, kas tveras pie Tavas labās rokas. Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani Savu spārnu pavēnī No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās. Savu cieto sirdi tie aizslēguši, ar savu muti tie runā lepni. Tie nu ir visapkārt ap mums mūsu ceļos, ar savām acīm tie glūn, mūs gāzt pie zemes. Viņa ģīmis ir kā lauva, kas tīko saplosīt, un kā jauns lauva, kas sēž paslēpies. Celies, Kungs, steidzies viņam pretī, nogāz viņu, izglāb ar Savu zobenu manu dvēseli no bezdievīgā, No ļaudīm ar Savu roku, ak Kungs! no šās pasaules ļaudīm, kam sava tiesa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam, un kas savu mantu atstāj saviem bērniem. Bet es skatīšu Tavu vaigu taisnībā; es būšu apmierināts, kad uzmodīšos Tavā līdzībā.
Psalmi 17:1-15 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Dāvida lūgšana. Ak, Kungs, mana pestīšana, ievēro manu taisnīgo lietu, uzklausi manus skaļos saucienus, uztver manu lūpu bezviltus lūgšanu! No Tava vaiga es gaidu spriedumu par sevi, Tavas acis redz to, kas ir taisnība. Tu pārbaudi manu sirdi, Tu noraugies uz mani arī naktī, Tu iedziļinies manā dvēselē, bet Tu neatrodi manī nekā ļauna: mana mute nav vainīga nekādā pārkāpumā. Cilvēku dzīves burzmā es pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku tekām. Mani soļi ir cieši turējušies pie Tavām tekām, manas kājas savā gājumā nav ļodzījušās. Es Tevi piesaucu, jo Tu uzklausi mani, ak, Dievs. Pievērs man Savu ausi, uzklausi manu runu! Parādi man Savu brīnišķo žēlastību, Tu, glābējs tiem ļaudīm, kas no saviem pretiniekiem tveras pie Tavas labās rokas! Pasargi mani kā Savu acuraugu, tavu spārnu pavēnī ļauj man patverties no bezdievīgajiem, kas dara man pāri, no ienaidniekiem, kas kārīgi glūn man visapkārt! Savu bezjūtīgo sirdi viņi glabā noslēgtu, viņu mute pauž iedomu pilnas runas. Ik uz soļa viņi uzglūn mums tagad, viņi tīko pēc tā, lai nogāztu mūs pie zemes. Viņi līdzinās lauvam, kas kāro laupījumu, jaunam lauvam, kas glūn no savas slēptuves. Celies, Kungs, dodies tam pretim, sagrauj viņu, izglāb manu dvēseli ar Savu zobenu no bezdievīgā, no Tev pakļautiem ļaudīm, ar Savu roku, ak, Kungs, no šīs pasaules ļaudīm, kam sava daļa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam un kas savu mantu atstāj saviem bērniem! Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā.