Marka 6:30-52
Marka 6:30-52 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un Viņš tiem saka: "Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt." Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt. Un bija jau vēls, kad Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: "Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls. Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst." Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst." Un tie Viņam sacīja: "Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?" Bet Viņš uz tiem saka: "Cik maizes jums ir? Eita un raugait." Un tie uzzinājuši saka: "Piecas un divi zivis." Un Viņš visiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē. Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit. Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, arī tās divi zivis Viņš visiem izdalīja. Un tie visi ēda un paēda, un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm. Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši. Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu. Un, tos atlaidis, Viņš gāja kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats malā. Un, redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām. Bet, kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja Viņu par spoku un iesāka brēkt, jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstieties!" Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies. Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta.
Marka 6:30-52 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un viņš tiem saka: „Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.“ Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un nonāca tur viņiem papriekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā, re-dzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un viņš sāka tos daudz mācīt. Un bija jau vēlu, kad viņa mācekļi pie tā nāca un sacija: „Ši vieta ir tukša, un laiks jau vēls. Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst.“ Bet viņš atbildēdams tiem sacīja: „Dodiet jūs viņiem ēst.“ Un tie uz viņu sacīja: „Vai tad mums būs noiet un par divi simts denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?“ Bet viņš uz tiem saka: „Cik maizes jums ir? Eita un raugait.“ Un tie uzzinājuši saka: „Piecas un divi zivis.“ Un viņš visiem pavēlēja pa pul-kiem apsēsties zaļajā zālē. Un tie apsēdās pulciņos pa sim-tiem un pa piecdesmit. Un viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesim, pateicās un pārlauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, ir tās divi zivis viņš visiem iz-dalīja. Un tie visi ēda un paēda Un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm. Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši. Un viņš tūdaļ saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr viņš ļaudis atlaistu. Un tos atlaidis, viņš gāja kalnā Dievu lūgt. Un kad vakars metās, tad laiva bija jūfas vidū, un viņš viens pats malā. Un redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām. Bet kad tie viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja viņu par spoku un iesāka brēkt, Jo visi viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: „Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!“ Un viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies. Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta.
Marka 6:30-52 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko viņi bija darījuši un ko viņi bija mācījuši. Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un viņi laivā devās savrup uz kādu tukšu malu. Un ļaudis redzēja ka viņi aizbrauca, un daudzi Viņu pazina un skrēja turp kājām no visām pilsētām. Un atnāca tur pa priekšu un sapulcējās pie Viņa. Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt. Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz beigsies. Atlaid tos, ka tie var noiet pa apkārtējām sētām un ciemiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.” Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst. ” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie uzzinājuši sacīja: “Piecas un divas zivis.” Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties. Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem. Un Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī divas zivis Viņš visiem izdalīja. Un tie visi ēda un paēda, Un salasīja divpadsmit pilnus kurvjus no druskām un no zivīm. Un vīru, kas bija ēduši no maizēm, bija pie piectūkstošiem. Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un pa priekšu pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu. Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes. Un redzēdams tos braucot nomocītus esam, jo vējš tiem bija pretī, Viņš ap nakts ceturto sardzes stundu pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām. Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās. Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!” Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās. Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.
