Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko viņi bija darījuši un ko viņi bija mācījuši. Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un viņi laivā devās savrup uz kādu tukšu malu. Un ļaudis redzēja ka viņi aizbrauca, un daudzi Viņu pazina un skrēja turp kājām no visām pilsētām. Un atnāca tur pa priekšu un sapulcējās pie Viņa. Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt. Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz beigsies. Atlaid tos, ka tie var noiet pa apkārtējām sētām un ciemiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.” Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst. ” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie uzzinājuši sacīja: “Piecas un divas zivis.” Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties. Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem. Un Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī divas zivis Viņš visiem izdalīja. Un tie visi ēda un paēda, Un salasīja divpadsmit pilnus kurvjus no druskām un no zivīm. Un vīru, kas bija ēduši no maizēm, bija pie piectūkstošiem. Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un pa priekšu pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu. Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes. Un redzēdams tos braucot nomocītus esam, jo vējš tiem bija pretī, Viņš ap nakts ceturto sardzes stundu pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām. Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās. Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!” Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās. Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.
Bībeles lietotne
Bible App for Kids
