Mateja 26:1-56
Mateja 26:1-56 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un notika, kad Jēzus bija pabeidzis visas šīs runas, tad Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu." Tad sapulcējās augstie priesteri un ļaužu vecaji augstā priestera Kajafas pilī. Un tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut. Bet tie sacīja: "Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers." Bet, kad Jēzus bija Betānijā spitālīgā Sīmaņa namā, viena sieva piegāja pie Viņa, tai bija akmens trauciņš ar dārgu svaidāmo eļļu, kuru tā izlēja Viņam uz galvu, Viņam sēžot pie galda. Kad mācekļi to redzēja, tie apskaitās un sacīja: "Kamdēļ šī izšķērdība? To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem." Bet Jēzus, to nomanījis, sacīja tiem: "Kam jūs apgrūtināt šo sievu? Viņa pie Manis ir padarījusi labu darbu. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien. Jo, izliedama šo eļļu uz Manu miesu, viņa gribējusi Mani kapam svaidīt. Patiesi Es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi." Tad viens no divpadsmit, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem un sacīja: "Ko jūs man dosit, es jums Viņu nodošu?" Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, lai Viņu nodotu. Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja Viņam: "Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām ēst Pashā jēru?" Bet Viņš sacīja: "Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis Es turēšu Pashā ar Saviem mācekļiem." Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis, un viņi sataisīja Pashā jēru. Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, un, tiem ēdot, Viņš sacīja: "Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos." Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: "Taču ne es, Kungs?" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis." Bet Jūda, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: "Taču ne es, rabi?" Viņš saka uz to: "Tu to teici." Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: "Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa." Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: "Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā." Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu. Tad Jēzus saka tiem: "Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.- Bet pēc Manas augšāmcelšanās Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju." Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: "Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos." Jēzus sacīja tam: "Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Pēteris saka Viņam: "Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu." Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja. Tad Jēzus aiziet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane un saka mācekļiem: "Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu." Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi." Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja." Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: "Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts." Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega. Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: "Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt." Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmit, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstajiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām. Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: "Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstait." Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: "Esi sveicināts, rabi," - un skūpstīja Viņu. Bet Jēzus tam sacīja: "Draugs, kāpēc tu esi šeit?" Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika Tam rokas un To saņēma. Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi. Tad Jēzus saka tam: "Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt." Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: "Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām Mani gūstīt. Ik dienas Es pie jums sēdēju Templī mācīdams, un jūs Mani neesat aiztikuši. Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos." Tad visi mācekļi atstāja Viņu un bēga.
Mateja 26:1-56 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un notikās, kad Jēzus bija pabeidzis visas šās runas, tad viņš sacīja saviem mācekļiem: „Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldienas, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai viņu krustā sistu.“ Tad sapulcējās augstie priesteri un ļaužu vecaji augstā priestera Kajafas pilī. Un tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut. Bet tie sacīja: „Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers.“ Bet kad Jēzus bija Betānijā spitālīgā Sīmaņa namā, Viena sieva piegāja pie viņa, tai bija akmens trauciņš ar dārgu svaidāmo eļļu, kuj-u tā izlēja viņam uz galvu, viņam sēžot pie galda. Kad mācekļi to redžēja, tie apskaitās un sacīja: „Kamdēļ šī izšķērdība? To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem.“ Bet Jēzus to nomanījis, sacīja tiem: „Kam jūs apgrūtināt šo sievu? Viņa pie manis ir padarījusi labu darbu. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet es neesmu arvien. Jo izliedama šo eļļu uz manu miesu, viņa gribējusi mani kapam svaidīt. Patiesi es jums saku: Kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.“ Tad viens no divpadsmitiem, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem Un sacīja: „Ko jūs man dosit, es jums viņu nodošu?“ Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, daiviņu nodotu. Bet pirmajā Neraudzētas maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja viņam: „Kur to gribi, lai mēs tev sataisām ēst Lieldienas jēru?“ Bet viņš sacīja: „Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis es turēšu Lieldienas ar saviem mācekļiem.“ Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis, un viņi sataisīja Lieldienas jēru. Un kad vakars metās, viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, Un tiem ēdot, viņš sacīja: „Patiesi, es jums saku, viens no jums mani nodos.“ Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita viņam sacīt: „Taču ne es, Kungs?“ Bet viņš atbildēja un sacīja: „Kas ar mani mērc savu roku bļodā, tas mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis.“ Bet Jūda, kas vinu nodeva, atbildēja un sacīja: „Taču ne es, Rabi?“ Viņš saka uz to: „Tu to teici.“ Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: „Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa.“ Un viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem un sacīja: „Dzeriet visi no tā. Jo tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet es jums saku: es no ši laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.“ Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu. Tad Jēzus saka tiem: „Jūs visi šinī naktī pret mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet pēc manas augšāmcelšanās es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.“ Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: „Kad visi pret tevi apgrēcinātos, es ne mūžam neapgrēcināšos.“ Jēzus sacīja tam: „Patiesi, es tev saku: Šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.“ Pēteris saka viņam: „Jebšu man būtu jāmirst ar tevi, taču ne mūžam tevi neaizliegšu.“ Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja. Tad Jēsus aiziet ar saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Getzemane, un saka mācekļiem: „Nosēdieties šeitan, es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.“ Un viņš ņēma sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad viņš saka tiem: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeitan un esiet ar mani nomodā.“ Un maķenīt pagājis, viņš krita uz savu vaigu pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet man garām, tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.“ Un viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: „Tā tad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar mani nomodā? Esiet modrigi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.“ Viņš atkal aizgājā otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: „Mans Tēvs, ja šis kauss nevar maniet garām, lai nebūtu tas jādzeŗ, tad lai notiek tavs prāts.“ Un viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega, Un viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reiz, tos pašus vārdus sacīdams. Tad viņš nāk pie saviem mācekļiem un saka uz tiem: „Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, eima! Redzi, kas mani nodod, ir klāt.“ Un viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmitiem, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām. Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: „Kuru es skūpstīšu, tas ir tas, to gūstait.“ Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: „Esi sveicināts, Rabi,“ un skūpstīja viņu. Bet Jēzus tam sacīja: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?“ Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika tam rokas un to saņēma. Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi. Tad Jēzus saka tam: „Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu, un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.“ Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: „Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Ikdienas es pie jums sēdēju Dieva namā mācīdams, un jūs mani neesat aiztikuši. Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos.“ Tad visi mācekļi atstaja viņu un bēga.
Mateja 26:1-56 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un notikās, kad Jēzus visus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls kļūs nodots, ka Tas taptu krustā sists.” Tad sapulcējās augstie priesteri un rakstu mācītāji un ļaužu vecaji augstā priestera namā, kam vārds bija Kajafa. Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu. Bet tie sacīja: “Tikai ne uz svētkiem, lai ļaudīs neceļas dumpis.” Un kad Jēzus bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā, Tad viena sieva pie Tā piegāja, tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu, un tā lēja to uz Viņa galvu, Tam pie galda sēžot. Kad mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacīja: “Kā labad šī izšķērdēšana? Jo šo eļļu varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem.” Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacīja: “Kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie Manis darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien pie jums. Jo, izliedama šo smaržīgo eļļu pār Manu miesu, tā to darījusi tādēļ, ka Man būs tapt apraktam. Patiesi, Es jums saku: kur vien visā pasaulē šo evaņģēliju sludinās, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu.” Tad viens no divpadsmit, kas tapa saukts Jūdas Iskariots, pie augstiem priesteriem nogājis, Sacīja: “Ko jūs man gribat dot, tad es jums Viņu nodošu?” Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka Viņu nodotu. Bet pirmā neraudzētās maizes dienā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja uz Viņu: “Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām Pashā jēru ēst?” Bet Viņš sacīja: “Ejat pilsētā pie kāda vīra un sakāt tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, Es turēšu pie tevis Pashā ar Saviem mācekļiem.” Un mācekļi darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, un sataisīja Pashā jēru. Un kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, Un sacīja tiem ēdot: “Patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos.” Un tie ļoti noskuma, un ikviens no tiem iesāka uz Viņu sacīt: “Kungs, vai es tas esmu?” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Tas, kas ar Mani savu roku mērc bļodā, tas Mani nodos. Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā par Viņu rakstīts. Bet bēdas, cilvēkam, caur ko Cilvēka Dēls top nodots! Tam būtu labāk, ka tasnemaz nebūtu dzimis.” Bet Jūdas, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Vai es tas esmu, Rabbi?” Viņš uz to sacīja: “Tu to saki.” Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, un svētījis pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Un Viņš paņēma biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “Dzeriet visi no tā. Jo šīs ir Manas asinis, jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. Bet Es jums saku, ka Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.” Un pateicības dziesmu nodziedājuši, tie gāja ārā uz Eļļas kalnu. Tad Jēzus uz tiem saka: “Jūs visi šai naktī pie Manis apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet kad Es būšu augšāmcēlies, tad Es jūsu priekšā noiešu uz Galileju.” Bet Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kad tie arī visi pie Tevis apgrēcinātos, tad tomēr es nemūžam neapgrēcināšos.” Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.” Pēteris uz Viņu saka: “Jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt.” Tāpat arī visi mācekļi sacīja. Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Ģetzemane un saka uz mācekļiem: “Sēžaties šeitan, kamēr Es tur noeju un Dievu lūdzu.” Un Viņš ņēma līdz Pēteri un divus Cebedeja dēlus un iesāka noskumties un baiļoties. Tad Viņš uz tiem saka: “Mana dvēsele ir ļoti noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā.” Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: “Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar Mani būt nomodā! Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Viņš atkal, otrreiz nogājis, lūdza sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas. Un Viņš tos pameta, un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem, un uz tiem saka: “Guliet nu vēl un dusiet! Redzi, tā stunda ir klāt, un Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Ceļaties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.” Un Viņam vēl runājot, redzi, tad nāca Jūdas, viens no divpadsmit un līdz ar to liels pulks ar zobeniem un nūjām no augstiem priesteriem un ļaužu vecajiem. Bet kas Viņu nodeva, tas tiem bija devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstāt.” Un tūdaļ viņš pie Jēzus piegāja un sacīja: “Esi sveicināts, Rabbi!” un Viņu skūpstīja. Bet Jēzus uz to sacīja: “Draugs, kāpēc tu še esi?” Tad tie piegāja un pielika rokas pie Jēzus un To saņēma. Un redzi, viens no tiem, kas pie Jēzus bija, roku izstiepis, izvilka savu zobenu un cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi. Tad Jēzus uz to saka: “Bāz savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti. Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu? Kā tad raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt.” Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: “Kā pie slepkavas jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis un mācījis Dieva namā, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet viss tas noticis, ka praviešu raksti piepildītos.” Tad visi mācekļi Viņu atstāja un bēga.