Un notikās, kad Jēzus visus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls kļūs nodots, ka Tas taptu krustā sists.” Tad sapulcējās augstie priesteri un rakstu mācītāji un ļaužu vecaji augstā priestera namā, kam vārds bija Kajafa. Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu. Bet tie sacīja: “Tikai ne uz svētkiem, lai ļaudīs neceļas dumpis.” Un kad Jēzus bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā, Tad viena sieva pie Tā piegāja, tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu, un tā lēja to uz Viņa galvu, Tam pie galda sēžot. Kad mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacīja: “Kā labad šī izšķērdēšana? Jo šo eļļu varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem.” Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacīja: “Kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie Manis darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien pie jums. Jo, izliedama šo smaržīgo eļļu pār Manu miesu, tā to darījusi tādēļ, ka Man būs tapt apraktam. Patiesi, Es jums saku: kur vien visā pasaulē šo evaņģēliju sludinās, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu.” Tad viens no divpadsmit, kas tapa saukts Jūdas Iskariots, pie augstiem priesteriem nogājis, Sacīja: “Ko jūs man gribat dot, tad es jums Viņu nodošu?” Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka Viņu nodotu. Bet pirmā neraudzētās maizes dienā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja uz Viņu: “Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām Pashā jēru ēst?” Bet Viņš sacīja: “Ejat pilsētā pie kāda vīra un sakāt tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, Es turēšu pie tevis Pashā ar Saviem mācekļiem.” Un mācekļi darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, un sataisīja Pashā jēru. Un kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, Un sacīja tiem ēdot: “Patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos.” Un tie ļoti noskuma, un ikviens no tiem iesāka uz Viņu sacīt: “Kungs, vai es tas esmu?” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Tas, kas ar Mani savu roku mērc bļodā, tas Mani nodos. Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā par Viņu rakstīts. Bet bēdas, cilvēkam, caur ko Cilvēka Dēls top nodots! Tam būtu labāk, ka tasnemaz nebūtu dzimis.” Bet Jūdas, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Vai es tas esmu, Rabbi?” Viņš uz to sacīja: “Tu to saki.” Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, un svētījis pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Un Viņš paņēma biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “Dzeriet visi no tā. Jo šīs ir Manas asinis, jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. Bet Es jums saku, ka Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.” Un pateicības dziesmu nodziedājuši, tie gāja ārā uz Eļļas kalnu. Tad Jēzus uz tiem saka: “Jūs visi šai naktī pie Manis apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet kad Es būšu augšāmcēlies, tad Es jūsu priekšā noiešu uz Galileju.” Bet Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kad tie arī visi pie Tevis apgrēcinātos, tad tomēr es nemūžam neapgrēcināšos.” Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.” Pēteris uz Viņu saka: “Jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt.” Tāpat arī visi mācekļi sacīja. Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Ģetzemane un saka uz mācekļiem: “Sēžaties šeitan, kamēr Es tur noeju un Dievu lūdzu.” Un Viņš ņēma līdz Pēteri un divus Cebedeja dēlus un iesāka noskumties un baiļoties. Tad Viņš uz tiem saka: “Mana dvēsele ir ļoti noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā.” Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: “Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar Mani būt nomodā! Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Viņš atkal, otrreiz nogājis, lūdza sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas. Un Viņš tos pameta, un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem, un uz tiem saka: “Guliet nu vēl un dusiet! Redzi, tā stunda ir klāt, un Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Ceļaties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.” Un Viņam vēl runājot, redzi, tad nāca Jūdas, viens no divpadsmit un līdz ar to liels pulks ar zobeniem un nūjām no augstiem priesteriem un ļaužu vecajiem. Bet kas Viņu nodeva, tas tiem bija devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstāt.” Un tūdaļ viņš pie Jēzus piegāja un sacīja: “Esi sveicināts, Rabbi!” un Viņu skūpstīja. Bet Jēzus uz to sacīja: “Draugs, kāpēc tu še esi?” Tad tie piegāja un pielika rokas pie Jēzus un To saņēma. Un redzi, viens no tiem, kas pie Jēzus bija, roku izstiepis, izvilka savu zobenu un cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi. Tad Jēzus uz to saka: “Bāz savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti. Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu? Kā tad raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt.” Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: “Kā pie slepkavas jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis un mācījis Dieva namā, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet viss tas noticis, ka praviešu raksti piepildītos.” Tad visi mācekļi Viņu atstāja un bēga.
Bībeles lietotne
Bible App for Kids
