Lūkas 8:40-56
Lūkas 8:40-56 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja. Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā, jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu. Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt, piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās. Bet Jēzus jautāja: "Kas Mani ir aizskāris?" Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: "Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež." Bet Jēzus sacīja: "Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis." Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. Bet Viņš tai sacīja: "Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!" Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: "Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju." Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: "Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta." Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti. Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ." Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi, bet Viņš satvēra tās roku un sauca: "Meitiņ, celies augšā!" Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst. Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet Viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.
Lūkas 8:40-56 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis viņu saņēma, jo visi viņu gaidīja. Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un nokritis Jēzum pie kājām, viņš to lūdza nākt viņa namā, Jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap to. Un kāda sieva, kas kopš divpadsmit gadiem sirga ar asiņošanu un kufu neviens nebija varējis dziedināt, Piegājusi no muguras, aizkāra viņa drēbju vīli, un tūdaļ asinstecēšana nostājās. Bet Jēzus jautāja: „Kas mani ir aizkāris?“ Un kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: „Meistar, ļaudis tev laužas virsū un tevi spiež.“ Bet Jēzus sacīja: „Mani kāds ir aizkāris, jo es jūtu, ka spēks no manis ir izgājis.“ Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija viņu aizkārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. Bet viņš tai sacīja: „Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!“ Un viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: „Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini mācītāju.“ Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: „Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.“ Un namā iegājis, viņš nevienam neatļāva iet līdz, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti. Un visi to apraudāja un nožēloja; bet viņš sacīja „Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.“ Tad tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi, Bet viņs satvēra viņas roku un sauca: „Meitiņ, celies augšā!“ Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un viņš pavēlēja tai dot ēst. Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.
Lūkas 8:40-56 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un notikās, kad Jēzus atpakaļ nāca, tad ļaudis Viņu uzņēma, jo tur bija daudz, kas uz Viņu gaidīja. Un redzi, tur nāca kāds vīrs, Jaīrs vārdā, un tas bija sinagogas priekšnieks, un viņš Jēzum pie kājām krizdams lūdza, ka nāktu viņa namā. Jo tam bija viena vienīga meita ap divpadsmit gadiem, un tā bija uz miršanu. Un Viņam ejot ļaudis spiedās virsū. Un viena sieva, kura divpadsmit gadus bija sirgusi ar asiņošanu, kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem un nevarējusi tapt dziedināta no neviena, Piegājusi no aizmugures aizskāra Viņa drēbes vīli, un tūdaļ viņas asins skriešana nostājās. Un Jēzus sacīja: “Kas Mani aizskāris?” Un kad visi liedzās, tad Pēteris un tie, kas pie Viņa bija, sacīja: “Kungs, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris; jo Es esmu manījis, ka spēks no Manis izgājis.” Bet sieva, redzēdama, ka to nevarēja slēpt, nāca drebēdama un metās ceļos Viņa priekšā un Viņam izteica visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā Viņu bija aizskārusi, un ka tā tūdaļ bija palikusi vesela. Bet Viņš uz to sacīja: “Turi drošu prātu, Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi; ej ar mieru!” Un Viņam vēl tā runājot, viens no sinagogas priekšnieka saimes nāca, uz šo sacīdams: “Tava meita ir nomirusi, neapgrūtini Mācītāju.” Bet Jēzus to dzirdējis tam atbildēja sacīdams: “Nebīsties, tikai tici, un viņa taps glābta.” Un namā iegājis, Viņš nevienu nelaida iekšā, kā vien Pēteri un Jēkabu un Jāni, un meitas tēvu un māti. Bet visi raudāja un to nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, tā nav mirusi, bet tikai guļ.” Un tie Viņu apsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi. Bet visus izdzinis, Viņš satvēra viņas roku, sauca un sacīja: “Meitiņa, celies augšā!” Un viņas dvēsele atgriezās, un tā tūdaļ uzcēlās; un Viņš pavēlēja, tai dot ēst. Un viņas vecāki iztrūcinājās. Bet Viņš tiem pavēlēja, nevienam to nesacīt, kas bija noticis.