Un notikās, kad Jēzus atpakaļ nāca, tad ļaudis Viņu uzņēma, jo tur bija daudz, kas uz Viņu gaidīja. Un redzi, tur nāca kāds vīrs, Jaīrs vārdā, un tas bija sinagogas priekšnieks, un viņš Jēzum pie kājām krizdams lūdza, ka nāktu viņa namā. Jo tam bija viena vienīga meita ap divpadsmit gadiem, un tā bija uz miršanu. Un Viņam ejot ļaudis spiedās virsū. Un viena sieva, kura divpadsmit gadus bija sirgusi ar asiņošanu, kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem un nevarējusi tapt dziedināta no neviena, Piegājusi no aizmugures aizskāra Viņa drēbes vīli, un tūdaļ viņas asins skriešana nostājās. Un Jēzus sacīja: “Kas Mani aizskāris?” Un kad visi liedzās, tad Pēteris un tie, kas pie Viņa bija, sacīja: “Kungs, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris; jo Es esmu manījis, ka spēks no Manis izgājis.” Bet sieva, redzēdama, ka to nevarēja slēpt, nāca drebēdama un metās ceļos Viņa priekšā un Viņam izteica visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā Viņu bija aizskārusi, un ka tā tūdaļ bija palikusi vesela. Bet Viņš uz to sacīja: “Turi drošu prātu, Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi; ej ar mieru!” Un Viņam vēl tā runājot, viens no sinagogas priekšnieka saimes nāca, uz šo sacīdams: “Tava meita ir nomirusi, neapgrūtini Mācītāju.” Bet Jēzus to dzirdējis tam atbildēja sacīdams: “Nebīsties, tikai tici, un viņa taps glābta.” Un namā iegājis, Viņš nevienu nelaida iekšā, kā vien Pēteri un Jēkabu un Jāni, un meitas tēvu un māti. Bet visi raudāja un to nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, tā nav mirusi, bet tikai guļ.” Un tie Viņu apsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi. Bet visus izdzinis, Viņš satvēra viņas roku, sauca un sacīja: “Meitiņa, celies augšā!” Un viņas dvēsele atgriezās, un tā tūdaļ uzcēlās; un Viņš pavēlēja, tai dot ēst. Un viņas vecāki iztrūcinājās. Bet Viņš tiem pavēlēja, nevienam to nesacīt, kas bija noticis.
Bībeles lietotne
Bible App for Kids
