Lūkas 7:1-30
Lūkas 7:1-30 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Kad nu Viņš visus Savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā. Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu. Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie Viņa jūdu vecajus un Viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt. Un, pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza, sacīdami: "Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu." Un Jēzus gāja tiem līdzi; bet, kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie Viņa un lika Viņam sacīt: "Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta. Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un, ja es kādam saku: ej, - tad viņš iet; un otram: nāc, - tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, - tad viņš dara." Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezies uz ļaudīm, kas Viņam gāja līdzi, sacīja: "Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis." Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu. Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!" Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!" Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis." Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. Jānim viņa mācekļi paziņoja visu, kas noticis. Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie Viņu jautātu: "Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?" Bet šie vīri, pie Viņa nogājuši, sacīja: "Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie Tevis, lai mēs Tevi jautātu: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?" Bet tanī brīdī Viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem Viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: "Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti; un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas." Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, Viņš sāka uz ļaudīm runāt par Jāni: "Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos. Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām Es jums saku: vairāk nekā pravieti. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu Tavā priekšā. Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu." Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību. Tikai farizeji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti.
Lūkas 7:1-30 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Kad nu viņš visus savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad viņš iegāja Kapernaumā. Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu. Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos un viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt. Un pie Jēzus nogājuši, tie viņu mīli lūdza, sacīdami: „Viņš ir vērts, ka tu viņu paklausi, Jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu.“ Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie viņa un lika viņam sacīt: „Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāci zem mana jumta. Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo ir es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un ja es kādam saku: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.“ Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās, un, pagriezies uz ļaudīm, kas viņam gāja līdz, sacīja: „Es jums saku: tādu ticību es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis.“ Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu. Un pēc tam viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja viņam līdz. Bet kad viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz. Un to redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: „Neraudi!“ Un piegājis viņš aizkāra zārku, un nesēji apstājās, un viņš sacīja: „Jaunekli, es tev saku, celies augšā!“ Un mironis cēlās sēdu un sāka rimāt, un viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: „Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis.“ Un šī slava par viņu izpaudās pa visu Jūdu zemi un pa visu apkārtni. Jānim viņa mācekļi paziņoja visu, kas noticis. Un Jānis ataicināja divi no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie to jautātu: „Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“ Bet šie tūri, pie viņa nogājuši, sarija: „Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie tevis, lai mēs tevi jautātu: Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“ Bet tanī brīdī viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: „Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti; Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas. Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, viņš sāka uz ļaudīm rimāt par Jāni: „Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos. Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām, es jums saku, vairāk nekā pravieti. Šis ir tas, par ko rakstīts: Redzi, es sūtu savu eņģeli tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu tavā priekšā. Jo es jums saku: No visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.“ Un visi ļaudis, kas viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristibu. Tikai farizēji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti.
Lūkas 7:1-30 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Kad nu Viņš ļaudīm dzirdot visus Savus vārdus bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā. Bet kāda virsnieka kalps, kuru tas cienīja, gulēja slims uz miršanu. Bet kad tas par Jēzu dzirdēja, tad tas nosūtīja pie Viņa Jūdu vecajus, un Viņu lūdza, lai nāktu, viņa kalpam palīdzēt. Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza sacīdami: “Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi.” Jo viņš mīļo mūsu tautu un mums ir uztaisījis šo sinagogu. Un Jēzus gāja tiem līdz. Bet kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks draugus pie Viņa sūtīja, Tam sacīdams: “Kungs, nepūlējies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc apakš mana jumta. Tāpēc arī pats sevi neesmu turējis cienīgu pie Tevis nākt; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, apakš valdīšanas stāvēdams, un apakš manis ir karavīri, un es saku šim: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.” Bet Jēzus to dzirdējis, par viņu brīnījās un atgriezdamies sacīja uz ļaudīm, kas Viņam sekoja: “Es jums saku: tādu ticību neesmu atradis pat iekš Israēla.” Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies uz māju atrada vājo kalpu veselu. Un pēc tam notikās, ka Viņš gāja uz vienu pilsētu ar vārdu Naīne. Un daudzi no Viņa mācekļiem un daudz ļaužu gāja Viņam līdz. Bet kad Viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz. Un to redzējis Tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: “Neraudi!” Un piegājis aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku, celies augšā.” Un mironis cēlās sēdus un iesāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Un bailība uzgāja visiem, un tie slavēja Dievu sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava no Viņa izpaudās pa visu Jūdu zemi un visapkārt. Un Jānim viņa mācekļi pasludināja par visām šīm lietām. Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus sacīdams: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet tie vīri pie Viņa nogājuši sacīja: “Jānis Kristītājs, mūs pie Tevis sūtījis sacīdams: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet tanī pašā stundā Viņš daudzus darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem. Un daudziem akliem Viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši, ka akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi top uzmodināti, nabagiem prieka vārds top sludināts; Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājās.” Un Jāņa vēstnešiem aizejot, Viņš iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai cilvēku, mīkstās drēbēs apģērbtu? Redzi, tie, kas dārgās drānās un kārībā dzīvo, ir ķēniņu namos. Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai pravieti? Tiešām, Es jums saku, daudz vairāknekā pravieti. Šis ir, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kas Tavu ceļu sataisīs Tavā priekšā. Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks pār Jāni Kristītāju; bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks pār viņu.” Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, un muitnieki apliecināja, ka Dievs taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību. Bet farizeji un bauslības mācītāji Dieva padomu attiecībā uz sevi ir iznīcinājuši, nelikdamies no viņa kristīties.