Lūkas ev. 7:1-30

Kad nu Viņš ļaudīm dzirdot visus Savus vārdus bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā. Bet kāda virsnieka kalps, kuru tas cienīja, gulēja slims uz miršanu. Bet kad tas par Jēzu dzirdēja, tad tas nosūtīja pie Viņa Jūdu vecajus, un Viņu lūdza, lai nāktu, viņa kalpam palīdzēt. Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza sacīdami: “Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi.” Jo viņš mīļo mūsu tautu un mums ir uztaisījis šo sinagogu. Un Jēzus gāja tiem līdz. Bet kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks draugus pie Viņa sūtīja, Tam sacīdams: “Kungs, nepūlējies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc apakš mana jumta. Tāpēc arī pats sevi neesmu turējis cienīgu pie Tevis nākt; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, apakš valdīšanas stāvēdams, un apakš manis ir karavīri, un es saku šim: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.” Bet Jēzus to dzirdējis, par viņu brīnījās un atgriezdamies sacīja uz ļaudīm, kas Viņam sekoja: “Es jums saku: tādu ticību neesmu atradis pat iekš Israēla.” Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies uz māju atrada vājo kalpu veselu. Un pēc tam notikās, ka Viņš gāja uz vienu pilsētu ar vārdu Naīne. Un daudzi no Viņa mācekļiem un daudz ļaužu gāja Viņam līdz. Bet kad Viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz. Un to redzējis Tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: “Neraudi!” Un piegājis aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku, celies augšā.” Un mironis cēlās sēdus un iesāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Un bailība uzgāja visiem, un tie slavēja Dievu sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava no Viņa izpaudās pa visu Jūdu zemi un visapkārt. Un Jānim viņa mācekļi pasludināja par visām šīm lietām. Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus sacīdams: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet tie vīri pie Viņa nogājuši sacīja: “Jānis Kristītājs, mūs pie Tevis sūtījis sacīdams: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet tanī pašā stundā Viņš daudzus darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem. Un daudziem akliem Viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši, ka akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi top uzmodināti, nabagiem prieka vārds top sludināts; Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājās.” Un Jāņa vēstnešiem aizejot, Viņš iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai cilvēku, mīkstās drēbēs apģērbtu? Redzi, tie, kas dārgās drānās un kārībā dzīvo, ir ķēniņu namos. Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai pravieti? Tiešām, Es jums saku, daudz vairāknekā pravieti. Šis ir, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kas Tavu ceļu sataisīs Tavā priekšā. Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks pār Jāni Kristītāju; bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks pār viņu.” Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, un muitnieki apliecināja, ka Dievs taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību. Bet farizeji un bauslības mācītāji Dieva padomu attiecībā uz sevi ir iznīcinājuši, nelikdamies no viņa kristīties.