Lūkas 23:1-31
Lūkas 23:1-31 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un viss viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta Un iesāka viņu apsūdzēt, sacīdami: „Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, ķēniņš.“ Un Pilāts viņam jautāja, sacīdams: „Vai tu esi jūdu ķēniņš?“ Un viņš atbildēdams tam sacīja: „Tu to saki.“ Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: „Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu.“ Un tie viņam uzmācās un sacīja: „Viņš uzmusina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.“ Bet kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas. Un izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē. Bet kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no viņa redzēt. Un tas daudz vārdiem viņu izjautāja. Bet viņš tam nekā neatbildēja. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un viņu ļoti apsūdzēja. Bet Hērods ar savu pils saimi viņu nicināja un apmēdīja, un apvilka tam baltu drēbi, un sūtīja to atpaka pie Pilāta. Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo papriekšu tie savā starpā bija naidā. Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, Tiem sacīja: „Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka viņš ļaudis musinot, un redziet, es viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs viņu apsūdzat; Un Hērods arī ne; jo tas viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis, Tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist.“ [Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist.] Bet viss pulks brēca un sacīja: „Nost ar šo, un: atlaid mums Barabu!“ Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist. Bet tie sauca un sacīja: „Sit viņu krustā, sit viņu krustā!“ Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: „Ko tad šis ļauna darījis? Es pie viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist.“ Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja. Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai. Un kad viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ. Bet liels ļaužu un sievu pulks viņam sekoja, tās viņu nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: „Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem berniem. Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: Krītiet uz mums! un uz pakalniem. Apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?“
Lūkas 23:1-31 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un viss viņu pulks cēlās un noveda Viņu pie Pilāta, Un iesāka Viņu apsūdzēt sacīdami: “Šo mēs atrodam, ka Viņš mūsu tautu sajauc un aizliedz ķeizaram nodokli dot sacīdams: Viņš esot Kristus, viens Ķēniņš.” Un Pilāts Viņam vaicāja sacīdams: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: “Tu to saki.” Bet Pilāts sacīja uz augstiem priesteriem un ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu pie šā Cilvēka.” Bet tie tam neatlaidīgi uzstāja un sacīja: “Viņš ļaudis skubina uz dumpi, mācīdams pa visu Jūdu zemi, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.” Bet kad Pilāts to dzirdēja, tad tas vaicāja, vai Viņš esot no Galilejas? Un dabūjis zināt, ka Viņš piederot apakš Hēroda tiesas, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arīdzan bija Jeruzālemē. Bet kad Hērods Jēzu redzēja, tad tas tapa ļoti līksms. Jo tas jau sen labprāt Viņu gribēja redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. Un tas dažādas lietas vaicāja no Viņa. Bet Viņš tam neatbildēja nenieka. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu gauži apsūdzēja. Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un Tam krāšņu tērpu apvilka un To sūtīja atpakaļ pie Pilāta. Tanī dienā Pilāts un Hērods palika par draugiem, jo iepriekš tie savā starpā bija ienaidā. Un Pilāts, saaicinājis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, Uz tiem sacīja: “Jūs šo Cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis novēršot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā iztaujājis un pie tā Cilvēka neesmu atradis it nekādas vainas, par ko jūs Viņu apsūdzat; Un Hērods arī nē; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis. Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist. Bet viss pulks brēca un sacīja: “Nost ar Šo un atlaid mums Barabu!” Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja un gribēja Jēzu atlaist. Bet tie sauca un sacīja: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Bet viņš trešo reizi uz tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Bet tie tam mācās virsū ar lielu brēkšanu lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists; un viņu, kā arī augsto priesturu, brēkšana uzvarēja. Tad Pilāts nosprieda, lai viņu lūgšanas notiek. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu prātam. Un kad Viņu aizveda, tad tie saņēma vienu no Kirenes, vārdā Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika viņam krustu, ka to nestu pēc Jēzus. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu žēloja un apraudāja. Bet Jēzus uz tām atgriezās un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudāt par Mani, bet raudāt pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums! un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo kad to dara pie zaļa koka, kas tad vēl notiks pie sakaltuša?”
Lūkas 23:1-31 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un viss Viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta un iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: "Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, Ķēniņš." Un Pilāts Viņam jautāja, sacīdams: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?" Un Viņš atbildēdams tam sacīja: "Tu to saki." Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: "Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu." Un tie viņam uzmācās un sacīja: "Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei." Bet, kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas. Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē. Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja. Bet Viņš tam nekā neatbildēja. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu ļoti apsūdzēja. Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja un, apvilkuši Tam krāšņu tērpu, sūtīja To atpakaļ pie Pilāta. Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo iepriekš tie savā starpā bija naidā. Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, tiem sacīja: "Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis. Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist." Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist. Bet viss pulks brēca un sacīja: "Nost ar šo, - un: atlaid mums Barabu!" Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist. Bet tie sauca un sacīja: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!" Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: "Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist." Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja. Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai. Un, kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: "Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, - un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?"