Lūkas 23:1-31

Un viss Viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta un iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: "Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, Ķēniņš." Un Pilāts Viņam jautāja, sacīdams: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?" Un Viņš atbildēdams tam sacīja: "Tu to saki." Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: "Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu." Un tie viņam uzmācās un sacīja: "Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei." Bet, kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas. Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē. Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja. Bet Viņš tam nekā neatbildēja. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu ļoti apsūdzēja. Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja un, apvilkuši Tam krāšņu tērpu, sūtīja To atpakaļ pie Pilāta. Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo iepriekš tie savā starpā bija naidā. Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, tiem sacīja: "Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis. Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist." Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist. Bet viss pulks brēca un sacīja: "Nost ar šo, - un: atlaid mums Barabu!" Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist. Bet tie sauca un sacīja: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!" Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: "Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist." Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja. Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai. Un, kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: "Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, - un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?"