Lūkas 20:1-19
Lūkas 20:1-19 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un notika, kad Viņš kādā dienā Templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, Viņam piestājās augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem un jautāja Viņam: "Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?" Bet Viņš tiem atteica: "Arī Es jums vienu vārdu vaicāšu: sakait man, Jāņa kristība - vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?" Bet tie savā starpā sāka spriest: "Ja mēs teiksim: no debesīm, - Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, - visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis." Un tie atbildēja: "Mēs nezinām, no kurienes." Tad Jēzus viņiem sacīja: "Tad arī Es jums nesaku, kā pilnvarā Es šīs lietas daru." Bet ļaudīm Viņš sāka stāstīt šādu līdzību: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzīvot uz citurieni. Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtīja savu kalpu, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ. Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet arī šo viņi sita, apsmēja un sūtīja atpakaļ tukšā. Vēl trešo viņš sūtīja. Bet arī šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā. Tad vīnadārza īpašnieks sacīja: ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies. Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās. Un viņi to izmeta ārā no vīnadārza un nokāva. Ko nu gan darīs viņiem vīnadārza īpašnieks? Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīnadārzu izdos citiem." Klausītāji sacīja: "To tik ne." Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: "Kā tad ir rakstīts: akmens, kuru namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni. Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to tas sadragās." Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka Viņš līdzību bija teicis par viņiem, no tā brīža centās pielikt rokas pie Viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.
Lūkas 20:1-19 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un notika kādā dienā, kad viņš dievnamā mācīja ļaudis, sludināja evaņģēliju, viņam piestājās augstie priestejri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem Un jautāja viņam: „Saki mums, ar kādām tiesībām tu to dari, jeb kas tevi uz to pilnvarojis?“ Bet viņš tiem atteica: „Arī es jums vienu vārdu vaicāšu: Sakait man, —Jāņa kristība vai tā bija no debesim, vai no cilvēkiem?“ Bet tie savā starpā sāka spriest: „Ja mēs teiksim: no debesim, viņš sācis: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, visa tauta metis uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.“ Un tie atbildēja: „Mēs nezinām, no kurienes.“ Tad Jēzus viņiem sacija: „Tad ari es jums nesaku, kā pilnvarā es šis lietas daru.“ Bet ļaudim viņš sāka stāstit šādu lidzibu: „Kāds cilvēks stādi ja viņa dārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzivot uz citurieni. Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtija savu kalpu, lai viņi tam dotu no vina dārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ. Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet ari šo viņi sita, apsmēja un sūtija atpakaļ tukšā. Vēl trešo viņš sūtija. Bet ari šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā. Tad vina dārza īpašnieks sacija: Ko man darīt? es sūtīšu savu miļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies. Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: Šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās. Un viņi to izmeta ārā no vina dārza un nokāva. —Ko nu gan darīs viņiem vina dārza īpašnieks? Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīna dārzu izdos citiem.“ Klausītāji sacīja: „To tik ne.“ Bet viņš tos uzlūkoja un sacīja: „Kā tad ir rakstīts: Akmens, kupu namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni. Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdis, bet uz ko tas kritis, to tas sadragās.“ Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka viņš lidzibu bija zimējis uz viņiem, no tā briža centās pielikt rokas pie viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.
Lūkas 20:1-19 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un notikās tanīs dienās, kad Viņš Dieva namā ļaudis mācīja un evaņģēliju sludināja, tad augstie priesteri un rakstu mācītāji ar vecajiem piestājās Un runāja uz Viņu sacīdami: “Saki mums, kādā varā Tu to dari, un kas tas ir, kas Tev šo varu devis?” Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Es arī jums vienu vārdu vaicāšu, sakāt Man arīdzan: Jāņa kristība, vai tā bija no debesīm, vai no cilvēkiem?” Bet tie apdomājās savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām, no debesīm, tad Viņš sacīs: kādēļ tad jūs viņam neesat ticējuši? Un ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad visi ļaudis mūs akmeņiem nomētās, jo tie tic, ka Jānis ir pravietis.” Un tie atbildēja, ka nezinot, no kurienes. Un Jēzus uz tiem sacīja: “Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es šās lietas daru.” Bet Viņš iesāka šo līdzību sacīt uz ļaudīm: “Viens cilvēks dēstīja vīna kalnu un to izdeva dārzniekiem un nebija labu laiku mājās. Un kad (vīnogu ražas) laiks bija, tad viņš sūtīja kalpu pie dārzniekiem, ka tie viņam dotu no vīna kalna augļiem, bet dārznieki to sita un to aizsūtīja tukšā. Un viņš vēl otru kalpu sūtīja; un tie arī šo sita un apsmēja un aizsūtīja tukšā. Un viņš vēl trešo sūtīja; bet tie arī šo sakāva un izmeta ārā. Un vīna kalna kungs sacīja: ko es darīšu? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie šo redzēdami bīsies. Bet viņu redzēdami, dārznieki sarunājās savā starpā un sacīja: šis ir mantinieks; nāciet, nokausim to, ka mantība mums tiek. Un tie viņu izmeta ārā no vīna kalna un nokāva. Ko tad nu vīna kalna kungs tiem darīs? Viņš nāks un nomaitās šos dārzniekus un vīna kalnu dos citiem.” Tie to dzirdējuši sacīja: “Lai tas nenotiek.” Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “Kas tad tas, kas ir rakstīts: akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni? Ikkatrs, kas uz šo akmeni kritīs, sadauzīsies; bet uz ko tas kritīs, to tas satrieks.” Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja rokas pielikt pie Viņa tanī pašā stundā un bijās no ļaudīm, jo tie noprata, ka Tas šo līdzību par viņiem bija sacījis.