Lūkas ev. 20:1-19

Un notikās tanīs dienās, kad Viņš Dieva namā ļaudis mācīja un evaņģēliju sludināja, tad augstie priesteri un rakstu mācītāji ar vecajiem piestājās Un runāja uz Viņu sacīdami: “Saki mums, kādā varā Tu to dari, un kas tas ir, kas Tev šo varu devis?” Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Es arī jums vienu vārdu vaicāšu, sakāt Man arīdzan: Jāņa kristība, vai tā bija no debesīm, vai no cilvēkiem?” Bet tie apdomājās savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām, no debesīm, tad Viņš sacīs: kādēļ tad jūs viņam neesat ticējuši? Un ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad visi ļaudis mūs akmeņiem nomētās, jo tie tic, ka Jānis ir pravietis.” Un tie atbildēja, ka nezinot, no kurienes. Un Jēzus uz tiem sacīja: “Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es šās lietas daru.” Bet Viņš iesāka šo līdzību sacīt uz ļaudīm: “Viens cilvēks dēstīja vīna kalnu un to izdeva dārzniekiem un nebija labu laiku mājās. Un kad (vīnogu ražas) laiks bija, tad viņš sūtīja kalpu pie dārzniekiem, ka tie viņam dotu no vīna kalna augļiem, bet dārznieki to sita un to aizsūtīja tukšā. Un viņš vēl otru kalpu sūtīja; un tie arī šo sita un apsmēja un aizsūtīja tukšā. Un viņš vēl trešo sūtīja; bet tie arī šo sakāva un izmeta ārā. Un vīna kalna kungs sacīja: ko es darīšu? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie šo redzēdami bīsies. Bet viņu redzēdami, dārznieki sarunājās savā starpā un sacīja: šis ir mantinieks; nāciet, nokausim to, ka mantība mums tiek. Un tie viņu izmeta ārā no vīna kalna un nokāva. Ko tad nu vīna kalna kungs tiem darīs? Viņš nāks un nomaitās šos dārzniekus un vīna kalnu dos citiem.” Tie to dzirdējuši sacīja: “Lai tas nenotiek.” Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “Kas tad tas, kas ir rakstīts: akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni? Ikkatrs, kas uz šo akmeni kritīs, sadauzīsies; bet uz ko tas kritīs, to tas satrieks.” Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja rokas pielikt pie Viņa tanī pašā stundā un bijās no ļaudīm, jo tie noprata, ka Tas šo līdzību par viņiem bija sacījis.