Jāņa 4:1-42

Dalīties

Jāņa 4:1-42 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)

Kad nu Tas Kungs dabūja zināt, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis, lai gan Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi, tad Viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju. Bet Viņam bija jāiet caur Samariju. Tad Viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu. Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: "Dod Man dzert!" Jo Viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt. Tad samariete Viņam saka: "Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?" Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus viņai atbildēja: "Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, - tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni." Samariete Viņam saka: "Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmpulkiem?" Jēzus atbildēja viņai: "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai." Sieva Viņam saka: "Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt." Tad Viņš tai saka: "Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!" Sieva Viņam atbild: "Man nav vīra." Jēzus viņai saka: "Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, - jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību." Tad sieva Viņam saka: "Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz." Jēzus viņai saka: "Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā." Sieva Viņam saka: "Es zinu, ka jānāk Mesijam, kas saukts Kristus. Kad Viņš nāks, Tas mums visu izstāstīs." Jēzus viņai saka: "Es tas esmu, kas ar tevi runā!" Šinī brīdī nāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš runā ar sievu. Tomēr neviens neteica: ko Tu no viņas gribi, vai: ko Tu runā ar viņu? Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm: "Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?" Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus. Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: "Rabi, ēd!" Bet Viņš tiem sacīja: "Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat." Tad mācekļi sacīja cits citam: "Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?" Jēzus viņiem saka: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? - Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā." Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi. Šie samarieši nāca pie Viņa un lūdza Viņu palikt pie viņiem. Un Viņš palika tur divi dienas. Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ un sacīja sievai: "Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs."

Jāņa 4:1-42 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)

Kad nu Kungs dabūja zināt, ka farizēji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis, [Lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekli], Tad viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju. Bet viņam bija jāiet caur Samariju. Tad viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zichara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu. Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: „Dod man dzert!“ Jo viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt. Tad samāriete viņam saka: „Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samārietes?“ Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus viņai atbildēja: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, —tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.“ Samāriete viņam saka: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmiem pulkiem?“ Jēzus atbildēja viņai: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.“ Sieva viņam saka: „Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.“ Tad viņš tai saka: „Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!“ Sieva viņam atbild: „Man nav vīra.“ Jēzus viņai salta: „Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, Jo pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.“ Tad sieva viņam saka: „Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.“ Jēzus viņai saka: „Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.“ Sieva viņam saka: „Es zinu, ka jānāk Mesijām, tā saucamam Kristum. Kad viņš nāks, tas mums visu izstāstīs.“ Jēzus viņai saka: „Es tas esmu, kas ar tevi runā!“ Šinī brīdī nāca viņa mācekļi un brīnījās, ka viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: „Ko tu no viņas gribi?“ vai: „Ko tu runā ar viņu?“ Tad sieva atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm: „Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?“ Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus. Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!“ Bet viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens ko ēst, ko jūs nepazīstat.“ Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds viņam atnesis ko ēst?“ Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu. Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.“ Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi. Šie samarieši nāca pie viņa un lūdza viņu palikt pie viņiem. Un viņš palika tur divas dienas. Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ Un sacīja sievai: „Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.“

Jāņa 4:1-42 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)

Un kad Tas Kungs nomanīja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus vairāk dara par mācekļiem un vairāk kristījot nekā Jānis, (Jebšu Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi,) Tad Viņš atstāja Jūdeju un atkal nogāja uz Galileju. Un Viņam bija jāiet caur Samariju. Tad Viņš nonāk Samarijas pilsētā, kas saucas Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs deva savam dēlam Jāzepam. Un tur bija Jēkaba aka. Kad nu Jēzus, no ceļa piekusis, pie akas apsēdās, - un tas bija ap sesto stundu, - Tad kāda sieva no Samarijas nāca smelt ūdeni. Uz to Jēzus saka: “Dod Man dzert.” (Jo viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā, maizi pirkt.) Tad Samariešu sieva uz Viņu saka: “Kā Tu, Jūds būdams, prasi dzert no manis, vienas Samariešu sievas?” Jo Jūdi netur nekādu draudzību ar Samariešiem. Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ja tu Dieva dāvanu zinātu un kas Tas tāds ir, kas uz tevi saka: dod Man dzert; tad tu Viņu būtu lūgusi, un Viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” Sieva uz Viņu saka: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa, - no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kas mums šo aku devis un pats no tās dzēris un viņa dēli un viņa lopi?” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāpst. Bet ja kas dzers no ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps nemūžam; bet ūdens, ko Es tam došu, viņā taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvošanu.” Sieva uz Viņu saka: “Kungs, dod man to - tādu ūdeni, ka man neslāpst un man vairs nav jānāk šurpu smelt.” Jēzus uz to saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.” Sieva atbildēja un sacīja: “Man nav vīra.” Jēzus uz to saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra. Jo pieci vīri tev bijuši, un kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs; to tu pēc taisnības esi sacījusi.” Sieva uz Viņu saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, un jūs sakāt, ka Jeruzālemē ir tā vieta, kur pienākas pielūgt.” Jēzus uz to saka: “Sieva, tici Man, nāk stunda, kad jūs nedz šai kalnā, nedz Jeruzālemē nepielūgsiet To Tēvu. Jūs pielūdzat, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām; jo pestīšana ir no Jūdiem. Bet stunda nāk un jau tagad ir, kad īstie pielūdzēji pielūgs To Tēvu garā un patiesībā; jo Tas Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem Viņu būs pielūgt garā un patiesībā.” Sieva uz Viņu saka: “Es zinu, ka Mesija nāk, kas saukts Kristus; kad Viņš nāks, Viņš mums visu pasludinās.” Jēzus uz to saka: “Es Tas esmu, kas ar tevi runā.” Un šajā brīdī Viņa mācekļi nāca un brīnījās, ka Viņš ar sievu runāja. Tomēr neviens nesacīja: Ko Tu vaicā? Jeb, ko Tu runā ar viņu? Tad sieva pameta savu ūdens trauku un nogāja pilsētā un sacīja uz ļaudīm: “Nāciet, redziet vienu cilvēku, kas man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi. Vai Šis nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Viņa. Un pa to starpu mācekļi Viņu lūdza sacīdami: “Rabbi, ēd.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Man barība jāēd, ko jūs nezināt.” Tad mācekļi savā starpā sacīja: “Vai kas Viņam ko atnesis ēst?” Jēzus uz tiem saka: “Mana barība ir, ka Es daru Tā prātu, kas Mani sūtījis, un padaru Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: Vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu. Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs. Jo šeit teiciens ir patiess: Cits ir sējējs un cits pļāvējs. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākuši viņu darbā.” Bet no tās pašas pilsētas daudz Samariešu ticēja uz Viņu tās sievas vārdu dēļ, kas liecību deva: “Viņš man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi.” Kad nu Samarieši pie Viņa nāca, tad tie Viņu lūdza, ka Viņš pie tiem paliktu; un Viņš tur palika divas dienas. Un daudz vairāk no tiem ticēja Viņa paša vārdu dēļ, Un sacīja uz to sievu: “Mēs neticam vairs tavas valodas dēļ, jo mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka Šis tiešām ir pasaules Pestītājs, Kristus.”