Jāņa ev. 4:1-42

Un kad Tas Kungs nomanīja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus vairāk dara par mācekļiem un vairāk kristījot nekā Jānis, (Jebšu Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi,) Tad Viņš atstāja Jūdeju un atkal nogāja uz Galileju. Un Viņam bija jāiet caur Samariju. Tad Viņš nonāk Samarijas pilsētā, kas saucas Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs deva savam dēlam Jāzepam. Un tur bija Jēkaba aka. Kad nu Jēzus, no ceļa piekusis, pie akas apsēdās, - un tas bija ap sesto stundu, - Tad kāda sieva no Samarijas nāca smelt ūdeni. Uz to Jēzus saka: “Dod Man dzert.” (Jo viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā, maizi pirkt.) Tad Samariešu sieva uz Viņu saka: “Kā Tu, Jūds būdams, prasi dzert no manis, vienas Samariešu sievas?” Jo Jūdi netur nekādu draudzību ar Samariešiem. Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ja tu Dieva dāvanu zinātu un kas Tas tāds ir, kas uz tevi saka: dod Man dzert; tad tu Viņu būtu lūgusi, un Viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” Sieva uz Viņu saka: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa, - no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kas mums šo aku devis un pats no tās dzēris un viņa dēli un viņa lopi?” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāpst. Bet ja kas dzers no ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps nemūžam; bet ūdens, ko Es tam došu, viņā taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvošanu.” Sieva uz Viņu saka: “Kungs, dod man to - tādu ūdeni, ka man neslāpst un man vairs nav jānāk šurpu smelt.” Jēzus uz to saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.” Sieva atbildēja un sacīja: “Man nav vīra.” Jēzus uz to saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra. Jo pieci vīri tev bijuši, un kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs; to tu pēc taisnības esi sacījusi.” Sieva uz Viņu saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, un jūs sakāt, ka Jeruzālemē ir tā vieta, kur pienākas pielūgt.” Jēzus uz to saka: “Sieva, tici Man, nāk stunda, kad jūs nedz šai kalnā, nedz Jeruzālemē nepielūgsiet To Tēvu. Jūs pielūdzat, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām; jo pestīšana ir no Jūdiem. Bet stunda nāk un jau tagad ir, kad īstie pielūdzēji pielūgs To Tēvu garā un patiesībā; jo Tas Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem Viņu būs pielūgt garā un patiesībā.” Sieva uz Viņu saka: “Es zinu, ka Mesija nāk, kas saukts Kristus; kad Viņš nāks, Viņš mums visu pasludinās.” Jēzus uz to saka: “Es Tas esmu, kas ar tevi runā.” Un šajā brīdī Viņa mācekļi nāca un brīnījās, ka Viņš ar sievu runāja. Tomēr neviens nesacīja: Ko Tu vaicā? Jeb, ko Tu runā ar viņu? Tad sieva pameta savu ūdens trauku un nogāja pilsētā un sacīja uz ļaudīm: “Nāciet, redziet vienu cilvēku, kas man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi. Vai Šis nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Viņa. Un pa to starpu mācekļi Viņu lūdza sacīdami: “Rabbi, ēd.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Man barība jāēd, ko jūs nezināt.” Tad mācekļi savā starpā sacīja: “Vai kas Viņam ko atnesis ēst?” Jēzus uz tiem saka: “Mana barība ir, ka Es daru Tā prātu, kas Mani sūtījis, un padaru Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: Vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu. Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs. Jo šeit teiciens ir patiess: Cits ir sējējs un cits pļāvējs. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākuši viņu darbā.” Bet no tās pašas pilsētas daudz Samariešu ticēja uz Viņu tās sievas vārdu dēļ, kas liecību deva: “Viņš man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi.” Kad nu Samarieši pie Viņa nāca, tad tie Viņu lūdza, ka Viņš pie tiem paliktu; un Viņš tur palika divas dienas. Un daudz vairāk no tiem ticēja Viņa paša vārdu dēļ, Un sacīja uz to sievu: “Mēs neticam vairs tavas valodas dēļ, jo mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka Šis tiešām ir pasaules Pestītājs, Kristus.”