Jāņa 11:1-45
Jāņa 11:1-45 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims." Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts." Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?" Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas." To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt." Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!" Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!" Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." Jēzus viņai saka: "Tavs brālis celsies augšām!" Marta saka Viņam: "Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā." Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" Viņa saka: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē." Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs ir atnācis un tevi sauc." Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie Viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: "Kur jūs viņu esat likuši?" Tie Viņam saka: "Kungs, nāc un redzi!" Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!" Bet daži viņu starpā sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: "Noņemiet akmeni!" Marta, mirēja māsa, saka Viņam: "Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas." Jēzus viņai saka: "Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?" Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!" Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet." Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt.
Jāņa 11:1-45 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. Tad abas māsas sūtīja viņam ziņu: „Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, guļ slims.“ Jēzus, to dzirdējis, sacīja: „Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.“ Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka viņš ir slims, viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur viņš atradās. Un tikai pēc tam viņš saka mācekļiem: „Iesim atkal uz Jūdeju!“ Mācekļi viņam saka: „Rabi, nupat jūdi gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal jau dodies turp?“ Jēzus atbildēja: „Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet ja kāds staigā naktī, tas pie-dauzās, jo viņam nav gaismas.“ To viņš teica un pēc tam saka viņiem: „Mūsu draugs Lācars ir aiz-midzis, bet es eimu viņu modināt.“ Mācekļi viņam sacīja: „Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.“ Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: „Lācars nomiris; Un es priecājos jūsu dēļ, ka es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!“ Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: „Iesim ari mēs, lai kopā ar viņu mirtu!“ Kad Jēzus tur nonāca, viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai iepriecinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja Jēzum: „Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tev dos.“ Jēzus viņai saka: „Tavs brālis celsies augšām!“ Marta saka viņam: „Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.“ Jēzus viņai sacīja: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs ne mūžam! Vai tu to tici?“ Viņa saka: „Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva dēls, kam jānāk pasaulē.“ Un to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslēpšus sacīdama: „Mācītājs atnācis un tevi sauc.“ Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, to ieraudzījusi, metās tam pie kājām un sacīja viņam: „Kungs, ja tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris.“ Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma Un sacīja: „Kur jūs viņu esat likuši?“ Tie viņam saka: „Kungs, nāc un redzi!“ Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: „Redziet, cik ļoti viņš to ir mīlējis!“ Bet daži viņu starpā sacīja: „Vai viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja ari darīt, lai šis nenomirtu?“ Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: „Noņemiet akmeni!“ Marta, mirēja māsa, saka viņam: „Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.“ Jēzus viņai saka: „Vai es tev nesacīju: Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?“ Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: „Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka tu katrā laikā mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka tu mani esi sūtījis.“ Un to sacījis, viņš stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!“ Un mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: „Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.“ Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko viņš bija darījis, sāka viņam ticēt.
Jāņa 11:1-45 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un tur kāds gulēja nevesels, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā. (Bet šī bija Marija, kas To Kungu ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lācars gulēja nevesels.) Tad māsas sūtīja pie Viņa un sacīja: “Kungs, redzi, ko Tu mīļo, tas guļ nevesels.” Un Jēzus to dzirdējis sacīja: “Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts.” Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu un Lācaru. Kad nu Viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad Viņš vēl divas dienas palika vietā, kur Viņš bija. Pēc tam Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Ejam atkal uz Jūdeju.” Mācekļi uz Viņu saka: “Rabbi, Jūdi nesen Tevi meklēja ar akmeņiem nomētāt, un Tu atkal noej uz turieni?” Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās, jo viņā nav gaismas.” To Viņš sacīja, un pēc tam Viņš uz tiem saka: “Lācars, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet Es eju, viņu uzmodināt.” Tad Viņa mācekļi sacīja: “Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels.” Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka Viņš runājot par aizmigšanu miegā. Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: “Lācars ir nomiris. Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es tur neesmu bijis (ka jūs varat ticēt); bet ejam pie viņa.” Tad Toms, saucams dvīnis, uz citiem mācekļiem sacīja: “Ejam mēs arīdzan, ka līdz ar Viņu mirstam.” Tad Jēzus nogājis to atrada jau četras dienas kapā gulošu. (Bet Betānija bija tuvu pie Jeruzālemes, kādu pusjūdzi.) Un daudz Jūdu bija nākuši pie Martas un Marijas, ka tās iepriecinātu par viņu brāli. Tad Marta dzirdējusi, ka Jēzus nākot, gāja Viņam pretī, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja uz Jēzu: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris. Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.” Jēzus uz to saka: “Tavs brālis celsies augšā.” Marta uz Viņu saka: “Es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastarā dienā.” Jēzus uz to sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu viņš būtu miris, tas dzīvos, Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?” Tā uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.” Un to sacījusi viņa nogāja un sauca Mariju, savu māsu, slepeni, sacīdama: “Mācītājs ir šeitan un tevi aicina.” Un to dzirdējusi, tā tūdaļ cēlās un nāca pie Viņa. (Bet Jēzus miestā vēl nebija ienācis, bet bija vietā, kur Marta Viņu sastapa.) Tad Jūdi, kas namā pie viņas bija un viņu iepriecināja, redzēdami, ka Marija tūdaļ cēlās un izgāja, viņai sekoja sacīdami: “Viņa iet uz kapu, tur raudāt.” Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un Viņu redzēja, metās Viņam pie kājām un uz Viņu sacīja: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu miris.” Tad Jēzus, kad redzēja viņu raudam, arī Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis, Un sacīja: “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie uz Viņu saka: “Kungs, nāc un redzi.” Jēzus raudāja. Tad Jūdi sacīja: “Redzi, kā Viņš to ir mīlējis!” Bet citi no tiem sacīja: “Vai Viņš, kas neredzīgā acis atvēris, nevarēja darīt, ka arī šis nebūtu nomiris?” Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: “Noceļat akmeni.” Marta, nomirušā māsa, uz Viņu saka: “Kungs, viņam jau smaka; viņš jau četras dienas ir gulējis.” Jēzus uz to saka: “Vai Es tev neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību.” Tad tie akmeni nocēla, kur mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis. Bet Es zinu, ka Tu vienmēr Mani klausi; bet ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, Es to saku, lai tie tic, ka Tu Mani esi sūtījis.” Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Tad mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: “Atraisiet viņu, un lai viņš staigā.” Tad daudzi no Jūdiem, kas pie Marijas bija nākuši un redzējuši, ko Jēzus darījis, ticēja uz Viņu.