JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 11
11
1Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā.
2Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims.
3Tad abas māsas sūtīja viņam ziņu: „Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, guļ slims.“
4Jēzus, to dzirdējis, sacīja: „Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.“
5Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru.
6Saņēmis ziņu, ka viņš ir slims, viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur viņš atradās.
7Un tikai pēc tam viņš saka mācekļiem: „Iesim atkal uz Jūdeju!“
8Mācekļi viņam saka: „Rabi, nupat jūdi gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal jau dodies turp?“
9Jēzus atbildēja: „Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.
10Bet ja kāds staigā naktī, tas pie-dauzās, jo viņam nav gaismas.“
11To viņš teica un pēc tam saka viņiem: „Mūsu draugs Lācars ir aiz-midzis, bet es eimu viņu modināt.“
12Mācekļi viņam sacīja: „Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.“
13Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka viņš runā par miegu.
14Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: „Lācars nomiris;
15Un es priecājos jūsu dēļ, ka es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!“
16Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: „Iesim ari mēs, lai kopā ar viņu mirtu!“
17Kad Jēzus tur nonāca, viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā.
18Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju.
19Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai iepriecinātu viņas par viņu brāli.
20Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.
21Tad Marta sacīja Jēzum: „Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!
22Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tev dos.“
23Jēzus viņai saka: „Tavs brālis celsies augšām!“
24Marta saka viņam: „Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.“
25Jēzus viņai sacīja: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,
26Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs ne mūžam! Vai tu to tici?“
27Viņa saka: „Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva dēls, kam jānāk pasaulē.“
28Un to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslēpšus sacīdama: „Mācītājs atnācis un tevi sauc.“
29Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie viņa.
30Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi.
31Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu.
32Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, to ieraudzījusi, metās tam pie kājām un sacīja viņam: „Kungs, ja tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris.“
33Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma
34Un sacīja: „Kur jūs viņu esat likuši?“ Tie viņam saka: „Kungs, nāc un redzi!“
35Jēzus raudāja.
36Tad jūdi sacīja: „Redziet, cik ļoti viņš to ir mīlējis!“
37Bet daži viņu starpā sacīja: „Vai viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja ari darīt, lai šis nenomirtu?“
38Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
39Jēzus saka: „Noņemiet akmeni!“ Marta, mirēja māsa, saka viņam: „Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.“
40Jēzus viņai saka: „Vai es tev nesacīju: Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?“
41Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: „Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi paklausījis!
42Es jau zināju, ka tu katrā laikā mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka tu mani esi sūtījis.“
43Un to sacījis, viņš stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!“
44Un mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: „Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.“
45Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko viņš bija darījis, sāka viņam ticēt.
46Bet daži no tiem aizgāja pie farizējiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis.
47Tad augstie priesteji un farizēji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: „Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.
48Ja mēs viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.“
49Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: „Jūs neko nesaprotat
50Un neapsverat, ka mums ir labāki, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.“
51Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pareģoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā,
52Un nevien jūdu tautas labā, bet arī, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.
53No tās dienas tie nosprieda viņu nokaut.
54Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu vārdā Efraimu, un tur palika kopā ar mācekļiem.
55Bet jūdu Lieldienas bija tuvu, un daudzi no laukiem jau priekš Lieldienām devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos.
56Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, templī stāvēdami: „Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?“
57Bet augstie priesteri un farizēji bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina, kur viņš ir, viņš jāuzrāda, lai tie viņu varētu apcietināt.
Pašlaik izvēlēts:
JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 11: LTV1965
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.