Jesajas 13:1-22
Jesajas 13:1-22 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Spriedums par Bābeli, ko saņēmis Jesaja, Amoca dēls, parādībā. Paceliet karogu augstā kalnā, uzsauciet viņiem stiprā balsī! Metiet ar roku, lai tie ieiet pa dižciltīgo vārtiem! "Es pats esmu aicinājis Savus svētītos Savu dusmu tiesas lēmumu izpildīšanai, arī Savus stipros karavīrus, kas ir prieka pilni Manā godībā un skaļi jūsmo par to." Klau! Pūļa balss atskan kalnos, kā no lielas tautas, no daudz valstīm sapulcētu tautu balss. Tas Kungs Cebaots kārto karaspēku karam! Viņi nāk no tālas zemes, no pasaules gala, Tas Kungs un Viņa dusmu piepildīšanās rīki, un nāk izpostīt visu zemi! Vaimanājiet! Jo Tā Kunga diena ir tuvu! Tā nāk kā zibens spēriens no Visuvarenā! Tādēļ visiem rokas nolaižas, un visas cilvēku sirdis trīc izmisumā. Visus pārņēmis uztraukums un apjukums; viņus māc žņaugi un sāpes, viņi lokās kā sieva, kas dzemdē; viņi skatās kā stulbi cits uz citu, viņu vaigi deg kā liesmās. Redzi, Tā Kunga diena nāk, briesmīga ar dusmām un ar karstu bardzību, lai pārvērstu zemi par tuksnesi un iznīcinātu tajā esošos grēciniekus. Jo debesu zvaigznes un viņu zvaigznāji nespīd vairs, saule uzlecot aptumšojas, un mēness nedod savu gaismu. Jā, Es piemeklēšu pasaules ļaunumu un bezdievju noziegumu; Es iznīcināšu lepno augstprātību un pazemošu varmāku lielību, tā ka augstas kārtas vīrs būs dārgāks par tīru zeltu un parasts cilvēks vērtīgāks par Ofīras zeltu. Tādēļ Es satricināšu debesis, zeme izkustēsies no savas vietas aiz Tā Kunga Cebaota dusmām Viņa lielās bardzības dienā. Viņiem tad klāsies kā izbiedētām stirnām un kā avīm, kam nav gana; ikviens piegriezīsies savai tautai, ikviens bēgs uz savu zemi. Ikvienu, ko sastaps, nodurs ar šķēpu, un ikviens, ko sagūstīs, kritīs no zobena. Viņu bērnus satrieks un sašķaidīs viņu acu priekšā, viņu namus izlaupīs, un viņu sievas piesmies. Redzi, Es sacelšu pret viņiem mēdiešus, kas nedzenas pēc sudraba un nekāro pēc zelta. Bet tie nošaus jaunekļus ar saviem stopiem, nesaudzēs bērnus mātes miesās; bērni neatradīs žēlastību viņu acu priekšā. Tā Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldeju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur nemūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem. Arābi tur neapmetīsies, un gani tur neganīs. Bet tur mitīs tuksneša zvēri, nami būs pilni ar pūcēm; tur dzīvos strausi un dejos jodi. Tuksneša vilki kauks viņu pilīs un šakāļi viņu greznajos izpriecas namos; pilsētas gals jau tuvu klāt, tās beidzamās dienas neliks ilgi uz sevi gaidīt.
Jesajas 13:1-22 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Teiciens par Bābeli, ko saņēmis Jesaja, Amoca dēls, parādībā: Paceliet karogu augstā kalnā, uzsauciet viņiem stiprā balsi! Metiet ar roku, lai tie ieiet pa valdnieku vārtiem! „Es pats esmu aicinājis savus svētītos savu dusmu tiesas lēmumu izpildīšanai, ari savus stipros karavīrus, kas ir prieka pilni manā godībā un skaļi jūsmo par to.“ Klau! Skaļas drūzmēšanās un soļu troksnis atskan kalnos, it kā tur būtu neskaitāms karapulku daudzums, tāpat dzirdama dunoņa, ko rada nemitīgi kopā nākošo dažādu valšķu un tautu soļi. Dievs tas Kungs Cebaots kārto karaspēku! Viņi nāk no tālas zemes, no pasaules gala, tas Kungs un Viņa dusmu piepildīšanās rīki, un nāk izpostīt visu zemi! Vaimanājiet! Jo tā Kunga diena ir tuvu! Tā nāk kā zibens spēriens no Visuvarenā! Tādēļ visiem rokas nolaižas, un visas cilvēku sirdis trīc izmisumā. Visus pārņēmis uztraukums un apjukums; viņus māc žņaugi un sāpes, viņi lokās kā sieva, kas dzemdē; viņi skatās kā stulbi cits uz citu, viņu vaigi deg kā liesmās. Redzi, tā Kunga diena nāk, briesmīga ar dusmām un ar karstu bardzību, lai pārvērstu zemi par tuksnesi un iznicinātu tajā esošos grēciniekus. Jo debesu zvaigznes un viņu lielie spīdekļu sakopojumi nespīd vairs, saule uzlecot aptumšojas, un mēness nedod savu gaismu. Jā, Es piemeklēšu pasaules ļaunumu un bezdievju noziegumu; Es iznīcināšu lepno augstprātību un pazemošu varmāku lielību, Tā ka augstākas kārtas virs būs dārgāks par tīro zeltu un kārtējs cilvēks vērtīgāks par Ofira zeltu. Tādēļ Es satricināšu debesis, zeme izkustēsies no savas vietas aiz tā Kunga Cebaota dusmām Viņa lielās bardzības dienā. Viņiem tad klāsies kā izbiedētām stirnām un kā avīm, kam nav gana; ikviens piegriezīsies savai tautai, ikviens bēgs uz savu dzimteni. Visus, ko Babilonā sastaps, nodurs ar šķēpu, un visi sagūstītie kritīs no zobena. Viņu bērnus satrieks un sašķaidīs viņu acu priekšā, viņu namus izlaupīs, un viņu sievas piesmies. Redzi, Es sacelšu pret viņiem mēdiešus, kas nedzenas pēc sudraba un nekāro pēc zelta. Bet tie nošaus jaunekļus ar saviem stopiem, nesaudzēs bērnus mātes miesās; bērni neatradīs žēlastību viņu acu priekšā. Tā Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldēju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem. Arābi tur neapmetīsies, un gani tur neganīs. Bet tur mitīs tuksneša zvēri, nami būs pilni ar pūcēm; tur dzīvos strausi, un dejos jodi. Tuksneša vilki kauks viņu pilīs un šakaļi viņu greznajos izpriecas namos; pilsētas gals jau tuvu klāt, tās beidzamās dienas neliks ilgi uz sevi gaidīt.
Jesajas 13:1-22 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Spriedums par Bābeli, ko Jesaja, Amoca dēls, redzējis. Izceļat karogu augstā kalnā, paceļat balsi, metat ar roku, lai ieiet pa valdnieku vārtiem. Es esmu pavēlējis Saviem svētītiem, arī Savus stipros aicinājis uz Savu dusmību, tos, kas priecājās par Manu godību. Ļaužu troksnis ir kalnos, kā no lielas tautas, trokšņa skaņa no sapulcinātu tautu valstīm. Tas Kungs Cebaot pārlūko karaspēku. Tie nāk no tālas zemes, no pasaules gala, Tas Kungs ar Savas dusmības rīkiem, postīt visu zemi. Kauciet, jo Tā Kunga diena ir tuvu, viņa nāk kā posts no Visvarenā. Tādēļ visas rokas būs nogurušas, un visu cilvēku sirdis izkusīs. Un tie iztrūcināsies, mokas un bēdas tos sagrābs, tiem būs sāpes, kā sievai, kas dzemdē; tie skatās kā stulbi cits uz citu, viņu vaigi deg kā liesmās. Redzi, Tā Kunga diena nāk briesmīga, ar dusmām un ar karstu bardzību, un dara zemi par tuksnesi un izdeldē grēciniekus no viņas nost. Jo debess zvaigznes un viņas spīdumi nedos savu gaismu, saule uzlecot aptumšosies, un mēnesis neļaus spīdēt savai gaismai. Jo Es piemeklēšu bezdievību pie pasaules, un viņu netaisnību pie ļauniem, Es iznīcināšu lepniem lielību un nogāzīšu vareniem greznību, Ka vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks dārgāks nekā Ofira dārgumi. Tāpēc es darīšu debesi drebam, un zeme taps kustināta no savas vietas, caur Tā Kunga Cebaot bardzību un caur viņa karstās dusmības dienu. Un tie būs kā izbiedināta stirna un kā avis, ko neviens nesapulcina; ikviens griezīsies pie savas tautas, un ikviens bēgs uz savu zemi. Ikvienu, ko atradīs, nodurs, un ikvienu, ko gūstīs, kritīs caur zobenu. Un viņu bērniņi taps satriekti viņu acu priekšā, viņu nami taps nopostīti, un viņu sievas piesmietas. Redzi, Es pamodināšu pret tiem Mēdiešus, kas sudrabu necienī un zelta nekāro Un tie nogalinās jaunekļus ar stopiem un nežēlos bērnus mātes miesās, bērnus viņu acis nesaudzēs. Un Bābele, valstu glītums, Kaldeju skaistums un lepnums, būs tā kā Sodoma un Gomora, ko Dievs apgāzis. Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tur neviens nemājos līdz radu radiem, Arābi tur neapmetīsies, gani tur neganīs. Bet tuksneša zvēri tur mitīs, un viņu namos mājos pūces pa pulkiem, un tur dzīvos strausi un meža āži tur lēkās. Un vilki kauks cits pret citu viņas atstātos namos, un pūķi tanīs lepnās pilīs. Un viņas laiks jau tuvu nācis, un viņas dienas nekavēsies.