1. Mozus 42:1-38

Dalīties

1. Mozus 42:1-38 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)

Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: "Kāpēc jūs skatāties cits uz citu? Redziet, es esmu dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, noejiet turp un pērciet mums to, lai mēs varētu palikt dzīvi un mums nebūtu jāmirst." Un Jāzepa desmit brāļi nogāja, lai iepirktu labību no Ēģiptes. Bet Jāzepa brālim Benjamīnam Jēkabs neļāva iet brāļiem līdzi, jo viņš sacīja: "Ka tam nenotiek kāda nelaime." Tā Israēla dēli nogāja citu gājēju vidū, lai pirktu labību, jo Kānaāna zemē bija bads. Bet Jāzeps bija zemes pārvaldnieks un labības pārdevējs visiem zemes iedzīvotājiem. Kad Jāzepa brāļi nāca un klanījās līdz zemei viņa priekšā, tad Jāzeps, ieraudzījis savus brāļus, tos pazina, tomēr viņš izlikās viņus nepazīstam un teica viņiem skarbi: "No kurienes jūs nākuši?" Un viņi atbildēja: "No Kānaāna zemes, lai pirktu labību." Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. Un Jāzeps atcerējās savus sapņus, kādus tas par viņiem bija sapņojis, un viņš sacīja tiem: "Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas." Un tie atbildēja: "Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši labību pirkt. Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki." Bet viņš teica uz tiem: "Nē! Jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas." Bet tie sacīja: "Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāļi, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav." Tad Jāzeps viņiem sacīja: "Tas tā ir, kā es jums esmu teicis. Jūs esat izlūki. Tik tiešām, ka faraons dzīvs, pie tā varēs pārbaudīt jūs; no šejienes jūs netiksit prom, kamēr jūsu jaunākais brālis netiks atvests šurp! Aizsūtiet vienu no jūsu vidus, tas lai paņem jūsu brāli, bet jūs esat apcietināti; tā jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai tie ir patiesība vai nav. Pie faraona dzīvības! Jūs esat izlūki." Un viņš tos ieslēdza cietumā trīs dienas. Un Jāzeps sacīja viņiem trešajā dienā: "Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dieva. Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums, brāļiem, paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc ka bads taču ir jūsu mājās. Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies un jūs nemirsit." Un tie darīja tā. Un tie cits citam sacīja: "Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas." Un Rūbens tiem atbildēja: "Vai es neteicu jums, sacīdams: neapgrēkosimies pie zēna, - bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas." Un viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprata, jo tur bija tulks starp tiem. Un viņš aizgāja no tiem un raudāja, bet tad atkal atgriezās pie viņiem un sarunājās ar tiem. Un viņš paņēma no viņu vidus Simeonu un saistīja to viņu acu priekšā. Un Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļamaizi līdzi ceļā. Un tā tika darīts. Tad tie uzkrāva labību saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes. Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājvietā dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā. Un viņš sacīja saviem brāļiem: "Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tā ir manā barības maisā." Un sirds tiem pamira, jo tie bija izbijušies un teica cits citam: "Ko Dievs mums ir darījis?" Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kānaāna zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami: "Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem. Bet mēs teicām viņam: mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki. Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kānaāna zemē. Un tas zemes kungs mums sacīja: pēc tā es pazīšu, vai jūs esat uzticami: vienu no jums, brāļiem, atstājiet pie manis, bet ņemiet labību, jo bads ir jūsu mājās, un ejiet. Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es zināšu, ka jūs neesat izlūki, bet taisni ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs varēsit brīvi ceļot pa šo zemi." Un, izberot savus maisus, viņi atrada ikviens savu naudas vīstokli savā maisā; un viņi un viņu tēvs, ieraudzījuši naudas vīstokļus, sabijās. Un Jēkabs, viņu tēvs, sacīja viņiem: "Jūs man atņemat manus bērnus! Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad arī Benjamīnu jūs gribat paņemt. Viss tas ir nācis pār mani!" Tad Rūbens sacīja savam tēvam: "Manus divi dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ." Un viņš sacīja: "Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicies. Ja ceļā, kurā jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manu sirmo galvu ar skumjām novestu pazemē."

1. Mozus 42:1-38 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)

Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: „Kāpēc jūs skatāties cits uz citu? Redziet, es esmu dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, noejiet turp un pērciet mums to, lai mēs varētu palikt dzīvi un mums nebūtu jāmirst.“ Un Jāzepa desmit brāļi nogāja, lai iepirktu labību no Ēģiptes. Bet Jāzepa brālim Benjamīnam Jēkabs neļāva iet brāļiem līdz, jo viņš domāja: „Ka tam nenotiek kāda nelaime.“ Tā Israēla dēli nogāja citu gājēju vidū, lai pirktu labību, jo Kānaāna zemē bija bads. Bet Jāzeps bija zemes pārvaldnieks un labības pārdevējs visiem zemes iedzīvotājiem. Kad Jāzepa brāli nāca un klanījās līdz zemei viņa priekšā, Tad Jāzeps, ieraudzījis savus brāļus, tos pazina, tomēr viņš izlikās viņus nepazīstam un teica viņiem skarbi: „No kurienes jūs nākuši?“ Un viņi atbildēja: „No Kānaāna zemes, lai pirktu labību.“ Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. Un Jāzeps atcerējās savus sapņus, kādus tas par viņiem bija sapņojis, un viņš sacīja tiem: „Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.“ Un tie atbildēja: „Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši labību pirkt. Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki.“ Bet viņš teica uz tiem: „Nē! Jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.“ Bet tie sacīja: „Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāji, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav.“ Tad Jāzeps uz viņiem sacīja: „Tas tā ir, kā es jums esmu teicis. Jūs esat izlūki. Tik tiešām, ka faraons dzīvs: pie tā varēs pārbaudīt jūs; no šejienes jūs netiksit prom, kamēr jūsu jaunākais brālis netiks atvests šurp. Aizsūtiet vienu no jūsu vidus, tas lai paņem jūsu brāli, bet jūs esat apcietināti; tā jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai tie ir patiesība, vai nav. Pie faraona dzīvības! Jūs esat izlūki.“ Un viņš tos ieslēdza cietumā trīs dienas. Un Jāzeps sacīja viņiem trešajā dienā: „Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dievu. Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums brāļiem paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc ka bads taču ir jūsu mājās. Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies, un jūs nemirsit.“ Un tie darīja tā. Un tie cits citam sacīja: „Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.“ Un Rūbens tiem atbildēja: „Vai es neteicu jums, sacīdams: Neapgrēkosimies pie zēna, bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas.“ Un viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprata, jo tulks bija tiem par starpnieku. Un viņš aizgāja no tiem un raudāja, bet tad atkal atgriezās pie viņiem un sarunājās ar tiem. Un viņš paņēma no viņu vidus Simeonu un saistīja to viņu acu priekšā. Un Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļa maizi līdzi ceļā. Un tā tika darīts. Tad tie uzkrāva labību saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes. Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājas vietā dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā. Un viņš sacīja saviem brāļiem: „Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tepat manā barības maisā.“ Un sirds tiem pamira, jo tie tļija izbijušies un teica cits citam: „Ko Dievs mums ir darījis?“ Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kānaāna zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami: „Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem. Bet mēs teicām viņam: Mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki. Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kānaāna zemē. Un tas zemes kungs mums sacīja: Pēc tā es pazīšu, vai jūs esat uzticami: vienu no jums brāļiem atstājiet pie manis, bet ņemiet labību, jo bads ir jūsu mājās, un ejiet. Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es zināšu, ka jūs neesat izlūki, bet taisni ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs varēsit brīvi ceļot pa šo zemi.“ Un izbepot savus maisus, viņi atrada ikviens savu naudas vīstokli savā maisā; un viņi un viņu tēvs, ieraudzījuši naudas vīstokļus, sabijās. Un Jēkabs, viņu tēvs, sacīja viņiem: „Jūs man atņemat manus bērnus! Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad ari Benjamiņu jūs gribat paņemt. Viss tas ir nācis pār mani!“ Tad Rūbens sacīja savam tēvam: „Manus divi dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ.“ Un viņš sarija: „Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicies. Ja ceļā, kujrā jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manus sirmos matus ar skumjām novestu pazemē.“

1. Mozus 42:1-38 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)

Kad nu Jēkabs redzēja, ka labība bija Ēģiptes zemē, tad viņš saviem dēliem sacīja: “Ko jūs skatāties?” Un viņš sacīja: “Redzi, es esmu dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, noejat turp un pērciet mums no turienes, lai dzīvojam un nemirstam.” Tad desmit Jāzepa brāļi nogāja, labības pirkt no Ēģiptes zemes. Bet Benjaminu, Jāzepa brāli, Jēkabs nesūtīja ar viņa brāļiem, jo tas sacīja: “Ka tam kāda nelaime nenotiek.” Tā Israēla dēli nāca, labības pirkt līdz ar citiem, kas turp gāja, jo bads bija arī Kanaāna zemē. Un Jāzeps bija valdītājs pār zemi un pārdeva visiem zemes ļaudīm, un Jāzepa brāļi nāca un klanījās viņa priekšā ar vaigu pie zemes. Tad Jāzeps redzēja savus brāļus un tos pazina, bet viņš likās pret tiem svešs, un runāja ar tiem bargi un sacīja uz tiem: “No kurienes jūs nākat?” Un tie sacīja: “No Kanaāna zemes, maizes pirkt.” Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. Un Jāzeps pieminēja savus sapņus, ko viņš par tiem bija sapņojis, un viņš uz tiem sacīja: “Jūs esat izlūki, jūs esat nākuši raudzīt, kur zemei var piekļūt.” Un tie uz viņu sacīja: “Nē, mans kungs, tavi kalpi ir nākuši, labību pirkt. Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam taisni ļaudis, tavi kalpi nav izlūki.” Un viņš uz tiem sacīja: “Nē, bet jūs esat nākuši izlūkot, kur zemei var piekļūt.” Un tie sacīja: “Mēs tavi kalpi bijām divpadsmit brāļi, viena paša vīra dēli Kanaāna zemē, un redzi, jaunākais vēl šodien ir pie mūsu tēva, bet viena vairs nav.” Tad Jāzeps uz tiem sacīja: “Tā tas ir, kā es uz jums esmu runājis un sacījis: jūs esat izlūki. Tādā veidā jūs tapsiet pārbaudīti; tik tiešām kā Faraons dzīvo, jūs no šejienes netiksiet projām, ja jūsu jaunākais brālis nenāks šurp. Sūtiet vienu no jums, kas atved jūsu brāli, bet jūs paliekat cietumā, tad jūsu vārdi taps pārbaudīti, vai pie jums ir patiesība, un ja ne, tik tiešām kā Faraons dzīvo, tad jūs esat izlūki.” Un viņš lika kopā tos trīs dienas cietumā. Un trešajā dienā Jāzeps uz tiem sacīja: “Dariet tā, tad jūs dzīvosiet; es bīstos Dievu. Ja jūs esat taisni ļaudis, tad lai viens no jūsu brāļiem paliek saistīts cietumā, un jūs ejat, pārvediet labību, tādēļ ka bads jūsu mājās. Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi taps atrasti taisni, un jūs nemirsiet.” Un tie tā darīja. Tad tie sacīja viens uz otru: “Patiesi, mēs esam noziegušies pret savu brāli, ka mēs viņa dvēseles bēdas redzējām, kad viņš no mums žēlastības lūdzās, un neklausījām; tādēļ šās bēdas nāk pār mums.” Un Rūbens tiem atbildēja un sacīja: “Vai es jums to neteicu sacīdams: neapgrēkojaties pret to bērnu, bet jūs neklausījāt? Un nu redzi, viņa asinis top meklētas.” Un tie nezināja, ka Jāzeps to saprata, jo tur bija tulks viņu starpā. Un viņš no tiem novērsās un raudāja, un atkal pie tiem atgriezās un ar tiem runāja, un ņēma no viņu vidus Simeonu un to saistīja viņu acu priekšā. Un Jāzeps pavēlēja viņu maisus pildīt ar labību un viņu naudu atlikt ikkatram savā maisā, un tiem dot ceļa barību uz ceļu; un tiem tā tapa darīts. Un tie uzkrāva savu labību uz saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes. Kad nu viens no tiem savu maisu atraisīja, savu ēzeli barot mājas vietā, tad tas ieraudzīja savu naudu, un redzi, tā bija viņa maisa virsgalā. Un tas sacīja uz saviem brāļiem: “Mana nauda man ir atlikta, un redzi, tā ir manā maisā.” Tad tiem sirds iztrūkās un tie pārbijās viens uz otru sacīdami: “Kas tas ir, ko Dievs mums ir darījis?” Un tie nāca pie Jēkaba, sava tēva, uz Kanaāna zemi un teica tam visu, kas tiem bija noticis, un sacīja: “Tas vīrs, tas zemes kungs, runāja bargi ar mums un mūs turēja par zemes izlūkiem. Tad mēs tam sacījām: mēs esam taisni ļaudis, mēs neesam izlūki bijuši. Mēs bijām divpadsmit brāļi, sava tēva dēli, viena vairs nav, un jaunākais vēl šodien ir pie mūsu tēva Kanaāna zemē. Un tas vīrs, tas zemes kungs, mums sacīja: Tādā veidā es nomanīšu, jūs esam taisnus: pametiet vienu no saviem brāļiem pie manis un ņemiet, ko jums vajag, un noejat, Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es manīšu, jūs neesam izlūkus, bet taisnus ļaudis. Jūsu brāli es jums atdošu un jums ļaušu šinī zemē pirkt un pārdot.” Un kad tie savus maisus izbēra, redzi, tad ikviens atrada savu naudas vīstokli savā maisā, un tie ieraudzīja savus naudas vīstokļus, viņi un viņu tēvs, un tie izbijās. Tad Jēkabs, viņu tēvs, uz tiem sacīja: “Jūs man paņemat manus bērnus: Jāzepa vairs nav un Simeona vairs nav, un Benjaminu jūs ņemsiet; viss tas nāk man virsū.” Tad Rūbens runāja ar savu tēvu un sacīja: “Ja es to pie tevis neatvedīšu atpakaļ, tad nokauj manus divus dēlus; dod viņu manā rokā, tad es viņu pie tevis atvedīšu atpakaļ.” Bet viņš sacīja: “Manam dēlam nebūs noiet ar jums, jo viņa brālis ir miris, un tas ir viens pats atlicis. Ja tam kāda nelaime notiks uz ceļa, kur jūs iesiet, tad jūs manus sirmos matus ar sirdēstiem novedīsiet bedrē.”