1. Mozus 41:1-57
1. Mozus 41:1-57 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Pēc divi gadiem faraonam bija sapnis: viņš stāvēja upes grīvā. Un no upes grīvas izkāpa septiņas govis, skaista izskata un jo treknām miesām. Un viņas ganījās meldros. Un pēc tam atkal izkāpa septiņas citas govis no upes, nejauka izskata un jo liesām miesām, un nostājās blakus pirmajām govīm upes malā. Un govis, kurām bija nejauks izskats un kuras bija liesām miesām, aprija tās septiņas treknām miesām un skaista izskata govis. Un faraons pamodās. Un viņš atkal iemiga un redzēja otru sapni: un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, brangas un skaistas. Un tad atkal radās septiņas plānas vārpas, kas bija austreņa kaltētas. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās vārpas. Un faraons atmodās un saprata, ka tas bija sapnis. Un no rīta viņš bija satraukts savā garā un lika saaicināt visus Ēģiptes zīlniekus un visus gudros vīrus. Un faraons izstāstīja viņiem savu sapni, bet nebija neviena, kas to varētu izskaidrot. Tad galvenais dzērienu devējs bilda faraonam, sacīdams: "Šodien man jāpiemin mans grēks. Faraons reiz bija apskaities uz saviem kalpiem, un viņš iemeta mani cietumā sardzes virsnieka namā, mani un galveno maizes cepēju. Un mēs vienā naktī redzējām sapņus: es un viņš, mēs sapņojām, un ikvienam sapnim bija savs saturs. Un tur kopā ar mums bija ebreju jauneklis, sardzes priekšnieka kalps, tam mēs visu izstāstījām, un viņš mums izskaidroja mūsu sapņus, ko bijām sapņojuši, pateikdams katram viņa sapņa nozīmi. Un, kā viņš tos bija izskaidrojis, tā arī notika: mani iecēla manā amatā, bet viņu pakāra." Un faraons lika ataicināt Jāzepu un lika tam steigšus atstāt cietumu. Un tas noskuvās, apmainīja savas drēbes un nāca pie faraona. Un faraons sacīja Jāzepam: "Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu." Un Jāzeps atbildēja faraonam: "Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam." Tad faraons sacīja Jāzepam: "Es sapņoju, ka stāvu upes malā. Un redzi, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros. Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tām, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata, un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija. Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis. Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos. Un es atkal redzēju sapni: lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas. Un redzi, septiņas izkaltušas, plānas un austreņa kaltētas vārpas auga aiz tām. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē." Tad Jāzeps sacīja faraonam: "Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir darījis zināmu, ko Viņš faraonam darīs. Septiņas brangās govis ir septiņi gadi, un septiņas glītās vārpas arī ir septiņi gadi; tas ir viens sapnis. Un septiņas kaulainās un neglītās govis, kas iznāca pēc viņām, ir septiņi gadi, un septiņas plānās un austreņa kaltētās vārpas arī ir septiņi gadi, bada gadi. Šis ir tas, par ko es sacīju faraonam: Dievs ir atklājis faraonam, ko Viņš darīs. Redzi, nāks septiņi gadi, kuros liela pārticība būs Ēģiptes zemē. Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi. Un netiks vairs pieminēta pārticība tanī zemē bada dēļ, kas sekos, jo tas būs ļoti smags. Un, ka sapnis divreiz ir rādījies faraonam, ir tāpēc, ka Dievs tā lēmis un steigsies to arī piepildīt. Un tagad lai faraons izrauga uzticamu un gudru vīru, to lai viņš ieceļ pār visu Ēģiptes zemi. Lai faraons tā dara un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados. Un tie lai sakrāj visu maizes labību šinīs labajos gados un lai liek sabērt labību faraona virsuzraudzībā kā pārtiku pilsētās, lai tā tiktu saglabāta. Un šī pārtika būs zemei par krājumu septiņiem bada gadiem, kādi pēc tam nāks Ēģiptes zemē. Tā zeme no bada netiks izpostīta." Un šie vārdi ļoti labi patika faraonam un viņa kalpiem. Un faraons sacīja saviem kalpiem: "Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?" Un faraons sacīja Jāzepam: "Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un visai manai tautai būs pakļauties taviem vārdiem, tikai par troņa tiesu es būšu lielāks par tevi." Un faraons sacīja Jāzepam: "Redzi, es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi." Un faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap viņa kaklu. Un viņš lika tam braukt savos otrajos ratos, kas tam bija, un lika saukt viņa priekšā: "Metieties ceļos!" Tā viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi. Un faraons sacīja Jāzepam: "Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cilvēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē." Un faraons nosauca Jāzepu par Safnatpaneahu un deva tam Onas priestera Potifara meitu Asnāti par sievu. Bet Jāzepam bija trīsdesmit gadi, kad viņš stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā. Pēc tam Jāzeps aizgāja no ķēniņa un pārstaigāja visu Ēģiptes zemi. Un septiņos pārticības gados zeme izdeva pārpilnām augļu. Un viņš sakrāja visu labību, kas ienācās septiņos pārticības gados, kādi bija Ēģiptes zemē, un lika pārtiku pilsētās; to labību, kas bija pilsētu apkārtējos laukos, viņš novietoja pilsētās. Un Jāzeps sabēra labību lielā vairumā, kā jūras smiltis, ka to pārstāja mērīt, jo tā bija neizmērojama. Un Jāzepam piedzima divi dēli, iekāms atnāca tie bada gadi; tos viņam dzemdēja Onas priestera Potifara meita Asnāte. Un Jāzeps nosauca vecākā dēla vārdu: Manase , jo viņš teica: "Dievs ir licis aizmirst man visus manus grūtumus un mana tēva namu." Bet otra dēla vārdu viņš nosauca: Efraims , jo: "Dievs mani darījis auglīgu manā posta zemē." Un septiņi pārticības gadi, kas bija Ēģiptes zemē, gāja uz beigām. Un iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize. Kad arī visā Ēģiptes zemē iestājās trūkums, tad tauta kliedza faraona priekšā pēc maizes. Bet faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: "Ejiet pie Jāzepa, darait, kā viņš jums teiks." Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visas noliktavas un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga. Un visi zemes iedzīvotāji nāca uz Ēģipti, lai pirktu labību pie Jāzepa. Jo bads bija ļoti smags pa visu zemi.
1. Mozus 41:1-57 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Pēc divi gadiem faraonam bija sapnis: „Viņš stāvēja upes grīvā. Un no upes grīvas izkāpa septiņas govis, skaistas izskatā un jo treknām miesām. Un viņas ganījās meldros. Un pēc tam atkal izkāpa septiņas citas govis no upmalas, nejauka izskata un jo liesām miesām, un nostājās blakus pirmajām govīm upes krastmalā. Un govis, kurām bija nejauks izskats un kuras bija liesām miesām, aprija tās septiņas skaista izskata govis un treknām miesām.“ Un faraons pamodās. Un viņš atkal iemiga un redzēja otru sapni: „Un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, brangas un skaistas. Un tad atkal radās septiņas plānas vārpas, kas bija austriņa kaltētas. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās vārpas.“ Un faraons atmodās un saprata, ka tas bija sapnis. Un rītā viņš bija satraukts savā garā un lika saaicināt visus Ēģiptes zīlniekus un visus gudros vīrus. Un faraons izstāstīja viņiem savu sapni, bet nebija neviena, kas to varētu izskaidrot. Tad galvenais dzērienu devējs iebilda faraonam, sacīdams: „Šodien man jāpiemin mans grēks. Faraons reiz bija apskaities uz saviem kalpiem, un viņš iemeta mani cietumā sardzes virsnieka namā, mani un galveno maizes cepēju. Un mēs vienā naktī redzējām sapņus: es un viņš, mēs sapņojām, un ikvienam sapnim bija savs saturs. Un tur kopā ar mums bija ebrēju jauneklis, sardzes priekšnieka kalps, tam mēs visu izstāstījām, un viņš mums izskaidroja mūsu sapņus, ko bijām sapņojuši, pateikdams katram viņa sapņa nozīmi. Un kā viņš tos bija izskaidrojis, tā arī notika: mani iecēla manā amatā, bet viņu pakāra.“ Un faraons lika ataicināt Jāzepu un lika tam steigšus atstāt cietumu. Un tas noskuvās, apmainīja savas drēbes un nāca pie faraona. Un faraons sacīja Jāzepam: „Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu.“ Un Jāzeps atbildēja faraonam: „Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam.“ Tad faraons sacīja Jāzepam: „Es sapņoju, ka stāvu upes krastmala. Un, lūk, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros. Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tam, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija. Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis. Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos. Un es atkal redzēju: Lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas. Un, lūk, septiņas izkaltušas, plānas un austriņa kaltētas vārpas auga aiz tām. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. —Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē.“ Tad Jāzeps sacīja faraonam: „Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir darījis zināmu, ko Viņš faraonam darīs. Septiņas brangās govis ir septiņi gadi; un septiņas glītās vārpas ir arī septiņi gadi; tas ir viens sapnis. Un septiņas kaulainās un neglītās govis, kas iznāca pēc viņām, ir septiņi gadi, un septiņas plānās un austriņa kaltētās vārpas, arī ir septiņi gadi, bada gadi. Tas ir tas, par ko es teicu, ka Dievs ir atklājis faraonam, ko Viņš darīs. Lūk, nāks septiņi gadi, un liela pārticība būs Ēģiptes zemē. Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi. Un netiks vairs pieminēta pārticība tanī zemē bada dēļ, kas sekos, jo tas būs ļoti smags. Un ka sapnis divreiz ir rādījies faraonam, ir tāpēc, ka Dievs to tā izlēmis un steigsies to arī piepildīt. Un tagad lai faraons izrauga uzticamu un gudru vīru, to lai viņš ieceļ par visu Ēģiptes zemi. Lai faraons tā dara, un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados. Un tie lai sakrāj visu maizes labību šinīs labajos gados, un lai liek sabērt labību faraona virsuzraudzībā kā pārtiku pilsētās, kur tā tiktu saglabāta. Un šī pārtika būs zemei par krājumu septiņiem bada gadiem, kādi pēc tam nāks Ēģiptes zemē. Tā zeme no bada netiks izpostīta.“ Un šie vārdi ļoti labi patika faraonam un viņa kalpiem. Un faraons sacīja saviem kalpiem: „Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?“ Un faraons sacīja Jāzepam: „Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un taviem vārdiem visai manai tautai būs pakļauties, tikai pa troņa tiesu es būšu lielāks par tevi.“ Un faraons sacīja Jāzepam: „Redzi, es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi.“ Un faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap viņa kaklu. Un viņš lika tam braukt otros pēc goda ratos, kādi tam bija, un lika saukt viņa priekšā: Metieties ceļos!“ Tā viņš to iecēla pār visu Ēģipti. Un faraons sacīja Jāzepam: „Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cilvēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē.“ Un faraons nosauca Jāzepu par: Safnat-paneach un deva tam Onas priestera Potifara meitu Asnātu par sievu. Bet Jāzepam bija trīsdesmit gadi, kad viņš stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā. Pēc tam Jāzeps aizgāja no ķēniņa un pārstaigāja visu Ēģipti. Un septiņos pārticības gados zeme izdeva pārpilnām augļu. Un viņš sakrāja visu labību, kas ienācās septiņos pārticības gados, kādi bija Ēģiptes zemē, un lika pārtiku pilsētās; to labību, kas bija pilsētu apkārtējos laukos, viņš novietoja pilsētās. Un Jāzeps sabēra labību kā jūras smiltis tādā vairumā, ka nevarēja to vairs mērīt, jo tas bija neizmērojams. Un Jāzepam piedzima divi dēli, iekāms atnāca tie bada gadi; tos viņam dzemdēja Onas priestera Potifara meita Asnāte. Un Jāzeps nosauca vecākā dēla vārdu Manase, jo teica viņš: „Dievs ir licis aizmirst man visus manus grūtumus un manu tēva namu.“ Bet otra dēla vārdu viņš nosauca Efraims, jo: „Dievs mani darījis auglīgu manā posta zemē.“ Un septiņi pārticības gadi, kas bija Ēģiptes zemē, gāja uz beigām. Un iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize. Kad arī visā Ēģiptes zemē iestājās trūkums, tad tauta kliedza faraona priekšā pēc maizes. Bet faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: „Ejiet pie Jāzepa, darait, kā viņš jums teiks.“ Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visas noliktavas, un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga. Un visi zemes iedzīvotāji nāca uz Ēģipti, lai pirktu labību pie Jāzepa. Jo bads bija ļoti smags pa visu zemi.
1. Mozus 41:1-57 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un pēc diviem gadiem Faraons redzēja sapni un redzi, viņš stāvēja upes malā. Un redzi, no upes izkāpa septiņas govis krāšņu augumu un treknām miesām, un tās ganījās niedrēs. Un redzi, septiņas citas govis izkāpa pēc šīm no upes, nejauku augumu un liesām miesām, un piestājās pie citām govīm upes malā. Un govis ar nejauku izskatu un liesām miesām ierija septiņas treknās govis krāšņu izskatu; - tad Faraons atmodās. Pēc viņš atkal aizmiga un sapņoja otro reizi. Un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, briedušas un brangas. Un redzi, septiņas tievas un austriņa kaltētas vārpas radās pēc tām. Un tievās vārpas ierija septiņas briedušās un pilnās vārpas. Tad Faraons atmodās, un redzi, tas bija sapnis. Un notika no rīta, ka viņš bija bēdīgs savā garā, un sūtīja un aicināja visus ēģiptiešu zīlniekus un visus gudros, kas tur bija, un Faraons tiem teica savus sapņus, bet neviena nebija, kas tos Faraonam izstāstītu. Tad dzēriena devēju virsnieks runāja uz Faraonu un sacīja: “Es pieminu šodien savu noziegumu. Kad Faraons bija apskaities par saviem kalpiem un mani ielika cietumā, sargu virsnieka namā, mani un maizes cepēju virsnieku, Tad mums bija vienā naktī sapnis, ikvienam savs sapnis, un sapņu skaidrojums. Un tur bija pie mums ebreju jauneklis, sargu virsnieka kalps, un mēs tam tos pasacījām, un viņš mums mūsu sapņus izstāstīja, ikvienam tas to izstāstīja pēc viņa sapņošanas. Un kā tas mums ir izstāstījis, tāpat tas noticis; mani Faraons atkal iecēlis manā vietā un viņu pakāris.” Tad Faraons sūtīja un aicināja Jāzepu, un tie tam ātri lika iziet no bedres, un viņš apcirpās un apvilka citas drēbes un nāca pie Faraona. Tad Faraons sacīja uz Jāzepu: “Es esmu sapņojis sapni, un neviena nav, kas to izstāsta. Bet es esmu dzirdējis par tevi sakām, kad tu sapni dzirdot, tad tu to varot izstāstīt.” Un Jāzeps atbildēja Faraonam un sacīja: “Tas nav pie manis; Dievs Faraonam sludinās visu labu.” Un Faraons sacīja uz Jāzepu: “Redzi, es sapnī stāvēju upes malā. Un redzi, tur izkāpa no upes septiņas govis treknām miesām un krāšņu izskatu un ganījās niedrēs. Un redzi, septiņas citas govis izkāpa pēc tām, liesu un ļoti nejauku augumu un izdēdējušām miesām, es tik nejaukas, kā šās, visā Ēģiptes zemē neesmu redzējis. Un izdēdējušās un nejaukās govis ierija septiņas pirmās treknās govis. Un kad tās no viņām bija ierītas, nevarēja manīt, ka tās bija viņu iekšās, un tās izskatījās nejaukas tāpat kā iepriekš. Tad es atmodos. Pēc tam es redzēju savā sapnī, un redzi, septiņas vārpas izauga no viena stiebra, pilnas un brangas. Un redzi, septiņas sakaltušas, tievas un austriņa kaltētas vārpas izplauka pēc tām. Un septiņas tievās vārpas ierija septiņas brangās vārpas. Un es to zīlniekiem esmu teicis, bet neviena nav, kas to var izstāstīt.” Tad Jāzeps sacīja uz Faraonu: “Faraona sapņi ir vienādi. Dievs Faraonam ir darījis zināmu, ko Viņš apņēmies darīt. Septiņas krāšņās govis ir septiņi gadi, un septiņas brangās vārpas ir septiņi gadi, - šie sapņi ir vienādi. Un septiņas izdēdējušās un nejaukās govis, kas pēc tām izkāpa, ir septiņi gadi, un septiņas tievās un austriņa kaltētās vārpas būs septiņi bada gadi. Šis ir vārds, ko es uz Faraonu esmu runājis: Dievs Faraonam ir parādījis, ko Viņš apņēmies. Redzi, septiņi ļoti auglīgi gadi nāks pār visu Ēģiptes zemi. Bet pēc tiem nāks septiņi bada gadi; tad pilnums Ēģiptes zemē taps aizmirsts, un bads klaji apēdīs zemi. Un pilnumu vairs nemanīs zemē aiz bada pēc tam, jo tas būs pārlieku grūts. Un, ka sapnis Faraonam divreiz ir rādījies, tas ir tāpēc, ka Dievs to stipri apņēmies un Dievs steigšus to darīs. Un nu lai Faraons lūko pēc viena prātīga un gudra vīra un to lai ieceļ pār Ēģiptes zemi. Lai Faraons tā dara un lai ieceļ uzraugus pār zemi un lai ņem piekto tiesu no Ēģiptes zemes pa septiņiem bagātiem gadiem, un lai tie sakrāj visādu barību pa šiem nākamiem auglīgiem gadiem. Un lai tie saber labību apakš Faraona rokas par barību pilsētā, un lai to paglabā. Tad būs barība zemei par padomu, kamēr septiņi bada gadi būs Ēģiptes zemē, ka zeme no bada netop izdeldēta.” Un šie vārdi patika Faraonam un visiem viņa kalpiem. Un Faraons sacīja uz saviem kalpiem: “Kur mēs atrastu tādu vīru, kurā ir Dieva Gars?” Tad Faraons sacīja uz Jāzepu: “Tāpēc ka Dievs tev visas šīs lietas ir darījis zināmas, nav neviena tik prātīga un gudra, kā tu. Tu būsi pār manu namu, un visiem maniem ļaudīm būs klausīt tavam vārdam; pēc goda krēsla vien es būšu lielāks nekā tu.” Un Faraons sacīja uz Jāzepu: “Redzi, es tevi esmu iecēlis pār visu Ēģiptes zemi.” Un Faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un to apģērba ar dārga audekla drēbēm un apkāra zelta ķēdes ap viņa kaklu, Un tam lika braukt uz saviem otrajiem ratiem, kas viņam bija, un viņa priekšā sauca: “Klanāties!” Un viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi. Un Faraons sacīja uz Jāzepu: “Es esmu Faraons, tomēr bez tavas ziņas nevienam ne roku, ne kāju nebūs pacelt visā Ēģiptes zemē.” Un Faraons Jāzepu nosauca par Safnat-Paneahu (pasaules glābējs) un tam deva par sievu Asnatu, Potifera, Onna priestera, meitu. Un Jāzeps devās ceļā pa visu Ēģiptes zemi. Un Jāzeps bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš Ēģiptes ķēniņa, Faraona priekšā stāvēja. Un Jāzeps aizgāja no Faraona un pārstaigāja visu Ēģiptes zemi. Un zeme septiņos bagātos gados izdeva bagātus augļus. Un viņš sakrāja visu septiņu gadu labību, kas bija Ēģiptes zemē, un lika labību pilsētās; labību no ikvienas pilsētas tīruma, kas ap to bija, viņš tanī nolika. Tā Jāzeps sabēra pārlieku daudz labības, kā smiltis jūrmalā, ka beidzot mitējās skaitīt, jo tā bija neskaitāma. Un Jāzepam piedzima divi dēli, pirms nekā bada gadi nāca; tos Asnata, Potifera, Onna priestera, meita, viņam dzemdēja. Un Jāzeps pirmdzimtā vārdu nosauca Manase, jo Dievs man ir licis aizmirst visu manu grūtumu un visu mana tēva namu. Un otrā vārdu viņš nosauca Efraīms, jo Dievs man licis augt manā bēdu zemē. Un septiņi bagātie gadi beidzās, kas bija Ēģiptes zemē. Un septiņi bada gadi sāka nākt, tā kā Jāzeps bija sacījis, un tur bija bads visapkārt, bet pa visu Ēģiptes zemi bija maize. Kad nu visa Ēģiptes zeme arī badu cieta, tad ļaudis brēca uz Faraonu pēc maizes. Un Faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: “Ejat pie Jāzepa, - ko tas jums sacīs, to dariet.” Un bads bija pa visu zemi, un Jāzeps atvēra visas klētis un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads palika jo dienas jo lielāks Ēģiptes zemē. Un visas citas zemes nāca uz Ēģiptes zemi pie Jāzepa pirkt, jo bads bija liels pa visām zemēm.