1. Mozus 26:1-25
1. Mozus 26:1-25 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un bads bija tai zemē, pēc pirmā bada, kas bija bijis Ābrahāma laikā, un Īzāks nogāja pie Abimeleha, filistiešu ķēniņa, uz Gerāru. Un Tas Kungs parādījās viņam un sacīja: "Nenoej uz Ēģiptes zemi; dzīvo tanī zemē, par kuru Es tev sacīšu. Dzīvo kā svešinieks šinī zemē, un Es būšu ar tevi, un Es tevi svētīšu. Tev un taviem pēcnācējiem Es došu visas šīs zemes, un Es piepildīšu to derību, kuru Es tavam tēvam Ābrahāmam ar zvērestu esmu apsolījis. Un Es vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes un došu taviem pēcnācējiem visas šīs zemes, un tavos pēcnācējos visas zemes tautas tiks svētītas, tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij paklausīja un turēja Manus norādījumus un Manas pavēles, Manus likumus un Manu bauslību." Un Īzāks dzīvoja Gerārā. Tad tās vietas iemītnieki vaicāja par viņa sievu. Un viņš atbildēja: "Tā ir mana māsa," - jo viņam bija bailes sacīt "mana sieva", lai pilsētas vīri nenokautu viņu Rebekas dēļ, jo tā bija skaista. Kad viņš tur bija pavadījis ilgu laiku, tad Abimelehs, filistiešu ķēniņš, reiz skatījās pa logu un ieraudzīja Īzāku smīdinām Rebeku, savu sievu. Un Abimelehs pasauca Īzāku un sacīja: "Patiesi, tā taču tava sieva, kā tad tu esi sacījis: tā ir mana māsa." Un Īzāks tam atbildēja: "Tāpēc ka es domāju, ka man būs jāmirst viņas dēļ." Un Abimelehs tad sacīja: "Kāpēc tu šādas lietas esi mums darījis? Daudz netrūka, lai kāds no šiem ļaudīm būtu gulējis ar tavu sievu. Tu pār mums būtu licis nākt tik lielai vainai!" Un Abimelehs pavēlēja visiem ļaudīm, sacīdams: "Kas aizskars šo vīru un tā sievu, tam mirtin jāmirst." Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. Tā šis vīrs kļuva bagāts un augdams auga bagātībā, līdz kamēr kļuva ļoti bagāts. Viņam piederēja sīklopu ganāmpulki un liellopu ganāmpulki un liels pulks kalpu, tā ka filistieši to apskauda. Visas akas, kādas bija izrakuši viņa tēva kalpi viņa tēva Ābrahāma laikā, filistieši aizraka un aizbēra ar zemi. Un Abimelehs sacīja Īzākam: "Aizej no manis, jo tu esi kļuvis varenāks par mums." Un Īzāks aizgāja no turienes un uzcēla savas teltis Gerāras ielejā un palika tur dzīvot. Un Īzāks apmetās un no jauna atraka akas, kas viņa tēva Ābrahāma laikā bija izraktas un kuras filistieši pēc Ābrahāma nāves bija aizbēruši, un nosauca tās tādos pašos vārdos, kā viņa tēvs tās bija saucis. Un Īzāka kalpi raka tanī ielejā un uzraka avotu ar dzīvu ūdeni. Un Gerāras gani strīdējās ar Īzāka ganiem, sacīdami: "Tas ir mūsu ūdens." Un viņš nosauca šīs akas vārdu: Eseka , tāpēc ka ļaudis bija strīdējušies. Tad viņi raka vēl vienu aku un strīdējās arī tās dēļ. Un viņš nosauca tās vārdu: Sitna . Viņš devās no turienes tālāk un raka citu aku, bet šoreiz nestrīdējās. Tāpēc viņš nosauca tās vārdu: Rehoboa , jo sacīja: "Tagad Dievs liek mums izplesties, un mēs varam augļoties šinī zemē." Un viņš devās no turienes uz Bēršebu. Un Dievs parādījās viņam sapnī, sacīdams: "Es esmu tava tēva Ābrahāma Dievs, nebīsties, jo Es esmu ar tevi, Es tevi svētīšu, un Mana kalpa Ābrahāma dēļ Es tavus pēcnācējus vairošu." Un viņš uzcēla tur altāri un piesauca Tā Kunga Vārdu, un uzcēla tur savas teltis, un Īzāka kalpi raka tur aku.
1. Mozus 26:1-25 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Bads bija izcēlies tai zemē pēc pirmā bada, kas bija bijis Ābrahāma laikā, un īzāks nogāja pie Abimelecha, filisdešu ķēniņa, uz Gerāru. Un tas Kungs parādījās viņam un sacīja: „Nenoej uz Ēģiptes zemi, bet paliec uz dzīvi tanī zemē, kuru Es tev norādīšu. Dzīvo kā svešinieks šinī zemē, un Es būšu ar tevi, jo Es tevi svētīšu. Tev un taviem pēctečiem Es visas šīs zemes griou dot, un Es īstenošu to derību, kuru Es tavam tēvam Ābrahāmam ar zvērestu esmu apsolījis. Un Es darīšu lielu tavu pēcnācēju pulku kā debesu zvaigznes un došu taviem pēcnācējiem visas tās zemes, un tavos pēcnācējos visas zemes tautas tiks svētītas, Tāpēc ka Ābrahāms bija manai balsij paklausījis un bija sargājis manas pavēles un manus norādījumus, manus baušļus un manus likumus.“ Un īzāks dzīvoja Gerārā. Tad tās vietas iemītnieki vaicāja par viņa sievu. Un viņš atbildēja: „Tā ir mana māsa,“ jo viņam bija bailes sacīt: „mana sieva,“ lai pilsētas vīri nenokautu viņu Rebekas dēļ, jo tā bija skaista. Kad laiks viņam tur ieilga, tad filistiešu ķēniņš Abimelechs reiz skatījās pa logu un ieraudzīja īzāku smīdinām Rebeku, savu sievu. Un Abimelechs pasauca īzaku un sacīja: „Patiesi, tā taču tava sieva, kā tad tu esi sacījis: Tā ir mana māsa.“ Un īzāks tam atbildēja: „Tāpēc ka es domāju, ka man būs jāmirst viņas dēļ.“ Un Abimelechs tad sacīja: „Kāpēc tu šādas lietas esi mums darījis? Daudz netrūka, lai kāds no šiem ļaudīm būtu gulējis ar tavu sievu. Tu mums būtu uzkrāvis lielu noziegumu!“ Un Abimelechs izdeva pavēli visiem ļaudim ar vārdiem: „Kas aizkars šo vīru un tā sievu, tam mirtin jāmirst.“ Un īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo tas Kungs viņu bija svētījis. Tā šis vīrs kļuva bagāts un dzīvojot kļuva arvien bagātāks, līdz kamēr bija kļuvis loti bagāts. Viņam piederēja sīklopu ganāmpulki un liellopu ganāmpulki un liels pulks kalpu, tā ka filistieši to apskauda. Visas akas, kādas bija izrakuši viņa tēva kalpi viņa tēva Ābrahāma dienās, filistieši bija aizrakuši un aizbēruši ar zemi. Un Abimelechs sacīja īzākam: „Aizej no manis, jo tu esi kļuvis pārāk varens manā priekšā.“ Un īzāks aizgāja no turienes un uzcēla savas teltis Gerāras ielejā un palika tur dzīvot. Un īzāks apmetās un no jauna atraka akas, kas viņa tēva Ābrahāma dienās bija izraktas un kuras filistieši pēc Ābrahāma nāves bija aizbēruši, un nosauca tās tādos pat vārdos, kā viņa tēvs tās bija saucis. Un īzaka kalpi raka tanī ielejā un uzraka avotu ar dzīvu ūdeni. Un Gerāras gani naidojās ar īzāka ganiem, sacīdami: „Tas ir mūsu ūdens.“ Un viņš nosauca šī avota vārdu Eseka, tāpēc ka jaudis bija naidojušies. Tad viņi atraka vēl vienu avotu un naidojās arī tā dēļ. Un viņš nosauca to Sitna. Viņš devās no turienes tālāk un atraka citu avotu, bet šoreiz neķildojās. Tāpēc viņš nosauca to Reehobot, jo sacīja: „Tagad Dievs liek mums izplēsties, un mēs varam augļoties šinī zemē.“ Un viņš devās no turienes uz Bēršebu. Un Dievs parādījās viņam sapnī, sacīdams: „Es esmu tava tēva Ābrahāma Dievs, nebīsties, jo Es esmu ar tevi, Es tevi svētīšu un mana kalpa Ābrahāma dēļ Es tavus pēcnācējus vairošu.“ Un viņš uzcēla tur altāri un piesauca tā Kunga vārdu, un uzcēla tur savas teltis, un īzāka kalpi raka tur aku.
1. Mozus 26:1-25 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un bads bija tai zemē pēc pirmā bada, kas bija Ābrahāma laikā. Un Īzaks nogāja uz Ģeraru pie Abimeleha, Fīlistu ķēniņa. Un Tas Kungs viņam parādījās un sacīja: nenoej uz Ēģipti, mīti tai zemē, ko Es tev saku. Piemājo šinī zemē, un Es būšu ar tevi, un Es tevi svētīšu; jo tev un tavam dzimumam Es došu visas šās zemes un piepildīšu to zvērestu, ko Es tavam tēvam Ābrahāmam esmu zvērējis. Un Es vairošu tavu dzimumu kā debess zvaigznes un došu tavam dzimumam visas šās zemes, un caur tavu dzimumu visas zemes tautas svētīsies, - Tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij ir klausījis un turējis Manas pavēles, Manus norādījumus, Manus likumus un Manus baušļus. Tā Īzaks mita Ģerarā. Un tās vietas ļaudis vaicāja par viņa sievu, - un viņš sacīja: tā ir mana māsa, jo viņam bija bail sacīt: tā ir mana sieva, - lai tās vietas ļaudis mani nenokauj Rebekas dēļ, jo tā bija skaista vaigā. Un kad viņš labu laiku tur bija dzīvojis, tad Abimelehs, Fīlistu ķēniņš, skatījās pa logu, un redz, Īzaks smējās ar savu sievu Rebeku. Tad Abimelehs aicināja Īzaku un sacīja: redzi, tiešām tā ir tava sieva, kā tad tu esi sacījis, tā ir mana māsa? Un Īzaks uz to sacīja: tāpēc ka es domāju, lai man viņas dēļ nebūtu jāmirst. Tad Abimelehs sacīja: kāpēc tu mums to esi darījis? Gandrīz viens no šiem ļaudīm būtu varējis gulēt pie tavas sievas, tad tu mums būtu uzvedis noziegumu. Un Abimelehs pavēlēja visiem ļaudīm sacīdams: kas šo vīru vai viņa sievu aizskar, tam būs mirt. Un Īzaks sēja tanī zemē un tajā gadā dabūja simtkārtīgus augļus, jo Tas Kungs viņu svētīja. Un vīrs tapa liels un auga augumā, kamēr viņš palika ļoti liels. Un tam bija manta no sīkiem un manta no lieliem lopiem un daudz saimes, un Fīlisti viņu apskauda. Un visas akas, ko viņa tēva kalpi bija rakuši viņa tēva Ābrahāma laikā, tās Fīlisti aizbēra un pildīja ar smiltīm. Un Abimelehs sacīja uz Īzaku: ej projām no mums, jo tu esi palicis daudz varenāks nekā mēs. Tad Īzaks no turienes aizgāja un nometās Ģeraras ielejā, un dzīvoja tur. Un Īzaks atkal atraka ūdens akas, kas bija raktas viņa tēva Ābrahāma laikā, un ko Fīlisti pēc tam bija aizbēruši, kad Ābrahāms bija miris, un viņš viņu vārdus nosauca pēc vārdiem, ar ko viņa tēvs tās bija nosaucis. Un Īzaka kalpi raka tanī ielejā un tur atrada aku ar dzīvu ūdeni. Bet Ģeraras gani bārās ar Īzaka ganiem sacīdami: šis ūdens mums pieder. Tad viņš tās akas vārdu nosauca Eseku (strīdus), tāpēc ka tie ar viņu bija strīdējušies. Tad tie raka citu aku, un par to arīdzan bārās; tāpēc viņš nosauca to vārdā Sitna (sūdzība). Un viņš cēlās no turienes un raka citu aku, un tie par to nebārās; tad viņš viņas vārdu nosauca Rehobot (platums) un sacīja: jo nu Tas Kungs mūs ir izplatījis, un mēs esam augļojušies šinī zemē. Tad viņš no turienes gāja augšup uz Bēršebu. Un Tas Kungs viņam parādījās tanī naktī un sacīja: Es esmu Ābrahāma, tava tēva Dievs; nebīsties, jo Es esmu ar tevi un tevi svētīšu un vairošu tavu dzimumu Ābrahāma, Sava kalpa, dēļ. Un viņš tur uztaisīja altāri un piesauca Tā Kunga vārdu un tur uzcēla savu telti, un Īzaka kalpi tur raka vienu aku.