1. Mozus 21:1-34
1. Mozus 21:1-34 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Bet Tas Kungs Sāru uzlūkoja, kā Viņš to bija teicis; un Tas Kungs darīja Sārai, kā Viņš bija pavēstījis. Un Sāra tapa grūta un dzemdēja dēlu, Ābrahāmam vecam esot, laikā, kādu Dievs iepriekš viņam bija pateicis. Un Ābrahāms nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko Sāra viņam dzemdēja, par Īzāku. Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu Īzāku astoņu dienu vecumā, kā Dievs to viņam bija pavēlējis. Bet Ābrahāms bija simts gadu vecs, kad Īzāks, viņa dēls, tam piedzima. Un Sāra sacīja: "Dievs man sagādājis apsmieklu; ikviens, kas par to dzirdēs, smiesies par mani." Un viņa teica: "Kas gan būtu vēstījis Ābrahāmam: Sāra ir bērnu zīdītāja. Jo viņa vecumā es esmu dzemdējusi viņam dēlu." Un bērns auga un tika atšķirts no krūts. Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres tai dienā, kad Īzāku atšķīra no krūts. Un Sāra redzēja kalpones, ēģiptietes Hagaras, dēlu Ismaēlu, kuru viņa bija dzemdējusi Ābrahāmam, smejamies. Un viņa sacīja Ābrahāmam: "Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu Īzāku." Bet šis vārds ļoti nepatika Ābrahāmam sava dēla dēļ. Un Dievs runāja uz Ābrahāmu: "Lai tas nav netīkami tavam prātam nedz zēna dēļ, nedz arī tavas kalpones dēļ: paklausi Sārai visās lietās, kā viņa tev saka, jo no Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji. Bet arī šīs kalpones dēlu Es darīšu par tautu, jo tas ir tavs dzimums." Un Ābrahāms nākamā rītā cēlās, lai dotos ceļā; viņš paņēma maizi un ūdens trauku un deva tos Hagarai un lika uz viņas pleciem arī zēnu, un aizraidīja viņu; un viņa aizgāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi. Un ūdens izsīka traukā, un viņa pameta zēnu zem kāda krūma. Un pati aizgāja un apsēdās gabalu nost, apmēram bultas šāviena attālumā, jo tā sacīja: "Es nevaru noraudzīties zēna miršanā." Viņa apsēdās pretī un pacēla savu balsi un raudāja. Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca Hagarai no debesīm un sacīja uz to: "Kas tev, Hagar? Nebīsties, jo Dievs ir dzirdējis zēna balsi no tās vietas, kur viņš atrodas. Celies, paņem zēnu un turi to stingri pie rokas, jo Es to gribu darīt par lielu tautu." Un Dievs atdarīja viņas acis, ka tā ieraudzīja ūdens avotu; un viņa aiztecēja, piepildīja ūdens trauku ar ūdeni un deva zēnam padzerties. Un Dievs bija ar zēnu, un tas pieauga un apmetās tuksnesī, un kļuva par strēlnieku. Un viņš mita Pāranas tuksnesī, un viņa māte tam paņēma sievu no Ēģiptes zemes. Un ap šo laiku notika, ka Abimelehs un Pikols, viņa karaspēka virsnieks, sacīja Ābrahāmam: "Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari. Bet tagad apstiprini man šeit ar zvērestu pie Dieva, ka tu nelauzīsi uzticību nedz man, nedz maniem bērniem, nedz maniem bērnu bērniem, ka to žēlastību, kādu es tev esmu parādījis, arī tu gribi parādīt man un visai zemei, kurā tu dzīvo kā svešinieks." Un Ābrahāms atbildēja: "Es zvērēšu." Un Ābrahāms pārmeta Abimeleham par ūdens aku, kuru Abimeleha kalpi bija atņēmuši. Abimelehs atbildēja: "Es nezinu, kas to ir darījis; tu arī man to neesi sacījis, un es līdz šai dienai to nebiju dzirdējis." Bet Ābrahāms paņēma sīklopus un liellopus un deva tos Abimeleham. Un abi noslēdza derību. Un Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus. Un Abimelehs prasīja Ābrahāmam: "Ko nozīmē šie septiņi jēri, kurus tu esi nolicis savrup?" Viņš atbildēja: "Lai tu šos septiņus jērus paņemtu no manas rokas, lai tā būtu man liecība, ka es šo aku esmu racis." Tāpēc viņš šo vietu nosauca: Bēršeba , jo šinī vietā abi apmainījās zvērestiem. Un viņi noslēdza derību pie Bēršebas. Un Abimelehs un Pikols, viņa karaspēka virsnieks, cēlās un atgriezās filistiešu zemē. Un Ābrahāms dēstīja tamarisku Bēršebā un piesauca Tā Kunga, mūžīgā Dieva, Vārdu. Un Ābrahāms dzīvoja kā svešinieks filistiešu zemē daudz gadu.
1. Mozus 21:1-34 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Bet tas Kungs Sāru piemeklēja, kā Viņš to bija teicis; un tas Kungs darīja Sārai, kā Viņš bija pavēstījis. Un Sāra tapa grūta un dzemdēja dēlu, Ābrahāmam vecam esot, laikā, kādu Dievs iepriekš viņam bija pateicis. Un Ābrahāms nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko Sāra viņam dzemdēja, par īzāku. Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu īzāku astoņu dienu vecumā, kā Dievs to viņam bija pavēlējis. Bet Ābrahāms bija simtu gadu vecs, kad īzāks, viņa dēls, tam piedzima. Un Sāra domāja: „Dievs man sagādājis apsmieklu: ikviens, kas par to dzirdēs, smiesies par mani.“ Un viņa teica: „Kas gan būtu vēstijis Ābrahāmam: Sāra ir bērnu zīdītāja. Jo viņa vecumā es esmu dzemdējusi viņam dēlu.“ Un bērns auga un tika atradināts. Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres tai dienā, kad īzāku atšķīra. Un Sāra redzēja kalpones, ēģiptietes Hagaras, dēlu Ismaēlu, kuru viņa bija dzemdējusi Ābrahāmam, smejamies. Un viņa sacīja Ābrahāmam: „Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu īzāku.“ Bet šis vārds ļoti nepatika Ābrahāmam viņa dēla dēļ. Un Dievs runāja uz Ābrahāmu: „Lai tas nav netīkami tavam prātam nedz zēna dēļ, nedz arī tavas kalpones dēļ: paklausi Sārai visās lietās, kā viņa tev saka, jo no Izāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji. Bet arī šīs kalpones dēlu Es darīšu par tautu, jo tas ir tavs dzimums.“ Un Ābrahāms nākošā rītā cēlās, lai dotos ceļā; viņš paņēma maizi un ūdens trauku, un deva tos Hagarai, un lika uz viņas pleciem arī zēnu, un aizraidīja viņu; bet viņa aizgāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi. Un ūdens izsīka traukā, un viņa pameta zēnu zem kāda krūma. Un pati aizgāja un apsēdās gabalu nost, apmērām bultas šāviena attālumā, jo tā sacīja: „Es nevaru noraudzīties zēna miršanā.“ Tā viņa tur sēdēja, bet zēns pacēla savu balsi un sāka raudāt. Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca Hagarai no debesīm: „Kas tev, Hagar? Nebīsties, jo Dievs ir dzirdējis zēna balsi no tās vietas, kur viņš atrodas. Celies, paņem zēnu un turi to stingri pie rokas, jo Es to gribu darīt par lielu tautu.“ Un Dievs atdarīja viņas acis, ka tā ieraudzīja ūdens avotu; un viņa aiztecēja, piepildīja ūdens trauku ar ūdeni un deva zēnam nodzerties. Un Dievs bija ar zēnu, un tas pieauga, un apmetās tuksnesī, un kļuva par strēlnieku. Un viņš mita Pāranas tuksnesī, un viņa māte tam paņēma sievu no Ēģiptes zemes. Un ap šo laiku notikās, ka Abimelechs un Pikols, viņa kara pulku virsnieks, sacīja Ābrahāmam: „Dievs ir ar tevi visās lietās, kādas tu dari. Bet tagad apstiprini man šeitan ar zvērestu pie Dieva, ka tu nelauzīsi uzticību nedz man, nedz maniem bērniem, nedz maniem bērnu bērniem, ka to žēlastību, kādu es tev esmu parādījis, arī tu gribi parādīt man un visai zemei, kurā tu dzīvo kā svešinieks.“ Un Ābrahāms atbildēja: „Es zvērēšu.“ Un Ābrahāms pārmeta Abimelecham par ūdens aku, kuru Abimelecha kalpi bija atņēmuši. Abimelechs atbildēja: „Es nezinu, kas to ir darījis, tu arī man to agrāk nepaziņoji, un es tiešām arī pats līdz šai dienai to nebiju dzirdējis.“ Bet Ābrahāms paņēma sīklopus un liellopus un deva tos Abimelecham. Un abi noslēdza derību. Un Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus. Un Abimelechs prasīja Ābrahāmam: „Ko nozīmē šie septiņi jēri, kurus tu esi nolicis savrup?“ Viņš atbildēja: „Lai tu šos septiņus jērus paņemtu no manas rokas, lai tā būtu man redzama liecība, ka es šo aku esmu izracis.“ Tāpēc šī vieta saucās par Bēršebu, ka šinī vietā abi apmainījās zvērestiem. Un viņi noslēdza derību pie Bēršebas. Un Abimelechs un Pikols, viņa kara pulku virsnieks, cēlās un atgriezās filistiešu zemē. Un Ābrahāms dēstīja tamarisku Bēršebā un piesauca tā Kunga—Mūžīgā Dieva vārdu. Un Ābrahāms dzīvoja kā svešinieks filistiešu zemē daudz gadu.
1. Mozus 21:1-34 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Tas Kungs piemeklēja Sāru, kā viņš bija sacījis, un Tas Kungs darīja Sārai, kā bija runājis. Un Sāra tapa grūta un dzemdēja Ābrahāmam dēlu viņa vecumā, noliktā laikā, ko Dievs viņam bija sacījis. Un Ābrahāms nosauca sava dēla vārdu, kas viņam piedzima, ko Sāra viņam dzemdēja, par Īzaku. Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu Īzaku, astoņas dienas vecu, kā Dievs tam bija pavēlējis. Un Ābrahāms bija simts gadus vecs, kad tam Īzaks, viņa dēls, piedzima. Un Sāra sacīja: smiešanos Dievs man ir sataisījis; ikkatrs, kas to dzirdēs, par mani smiesies. Un tā sacīja: kas gan Ābrahāmam būtu sacījis, ka Sāra bērnus zīdīs? Jo es esmu dzemdējusi dēlu viņa vecumā. Un bērns auga un tapa no krūtīm atšķirts, un Ābrahāms darīja lielas dzīres dienā, kad Īzaks tapa atšķirts. Un Sāra redzēja ēģiptietes Hāgares, dēlu, ko tā Ābrahāmam bija dzemdējusi, smējēju esam; Un tā sacīja uz Ābrahāmu: “Izdzen šo kalponi un viņas dēlu, jo šīs kalpones dēlam nebūs mantot līdz ar manu dēlu, ar Īzaku.” Un tas vārds Ābrahāmam ļoti rieba sava dēla dēļ. Bet Dievs sacīja uz Ābrahāmu: “Lai tas tev neriebj zēna un tavas kalpones dēļ. Visu, ko Sāra tev ir sacījusi, - klausi viņas balsij, jo Īzakā tev dzimums taps nosaukts. Tomēr arī kalpones dēlu Es celšu par tautu, tāpēc ka tas tavs dzimums.” Un no rīta agri Ābrahāms cēlās un ņēma maizi un ūdens trauku, un deva to Hāgarei, likdams uz viņas pleciem, un bērnu; un viņš to aizraidīja; un tā gāja un maldījās Bēršebas tuksnesī. Kad nu ūdens traukā pietrūka, tad tā nometa bērnu apakš krūma, Un nogāja un apsēdās tur pretī bultas šāviena tālumā, jo tā sacīja: “Es nevaru redzēt bērnu mirstam.” Un apsēdās tur pretī un pacēla savu balsi un raudāja. Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis no debesīm sauca Hāgarei un uz to sacīja: “Kas tev kait, Hāgare? Nebīsties, jo Dievs zēna balsi dzirdējis vietā, kur viņš ir. Celies, ņem zēnu un turi to pie savas rokas, jo Es viņu celšu par lielu tautu.” Un Dievs viņai atvēra acis, un tā ieraudzīja ūdens aku un gāja un pildīja trauku ar ūdeni, un dzirdināja zēnu. Un Dievs bija ar zēnu, un tas auga un dzīvoja tuksnesī, Un tapa strēlnieks ar stopu un dzīvoja Pāranas tuksnesī; un viņa māte tam veda sievu no Ēģiptes zemes. Un tanī laikā Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, runāja ar Ābrahāmu sacīdami: “Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari. Un nu zvērē man tagad pie Dieva, ka tu negribi viltīgs būt pret mani, nedz pret maniem bērniem, nedz pret maniem bērnu bērniem; pēc tās žēlastības, ko es tev darījis, tev būs man darīt un zemei, kur tu kā svešinieks piemīti.” Un Ābrahāms sacīja: “Es zvērēšu.” Un Ābrahāms norāja Abimelehu ūdens akas dēļ, ko Abimeleha kalpi ar varu bija paņēmuši. Tad Abimelēhs sacīja: “Es nezinu, kas to darījis, ne tu man to esi sacījis, nedz es to arī esmu dzirdējis līdz šai dienai.” Un Ābrahāms ņēma avis un vēršus un deva tos Abimeleham, un tie abi cēla derību. Bet Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus. Tad Abimelehs sacīja uz Ābrahāmu: “Par ko šie septiņi jēri, ko tu savrup esi nolicis?” Un viņš sacīja: “Par to, ka tev būs ņemt šos septiņus jērus no manas rokas, lai man būtu par liecību, ka es šo aku racis.” Tāpēc tā vieta nosaukta Bēršeba, ka tie abi tur bija zvērējuši. Un tie derēja derību Bēršebā. Tad cēlās Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, un griezās atpakaļ uz Fīlistu zemi. Bet viņš dēstīja tamariskas koku Bēršebā, un piesauca tur Tā Kunga, mūžīgā Dieva, vārdu. Un Ābrahāms piemita kā svešinieks Fīlistu zemē ilgu laiku.