PIRMĀ MOZUS 21:1-34

Bet tas Kungs Sāru piemeklēja, kā Viņš to bija teicis; un tas Kungs darīja Sārai, kā Viņš bija pavēstījis. Un Sāra tapa grūta un dzemdēja dēlu, Ābrahāmam vecam esot, laikā, kādu Dievs iepriekš viņam bija pateicis. Un Ābrahāms nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko Sāra viņam dzemdēja, par īzāku. Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu īzāku astoņu dienu vecumā, kā Dievs to viņam bija pavēlējis. Bet Ābrahāms bija simtu gadu vecs, kad īzāks, viņa dēls, tam piedzima. Un Sāra domāja: „Dievs man sagādājis apsmieklu: ikviens, kas par to dzirdēs, smiesies par mani.“ Un viņa teica: „Kas gan būtu vēstijis Ābrahāmam: Sāra ir bērnu zīdītāja. Jo viņa vecumā es esmu dzemdējusi viņam dēlu.“ Un bērns auga un tika atradināts. Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres tai dienā, kad īzāku atšķīra. Un Sāra redzēja kalpones, ēģiptietes Hagaras, dēlu Ismaēlu, kuru viņa bija dzemdējusi Ābrahāmam, smejamies. Un viņa sacīja Ābrahāmam: „Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu īzāku.“ Bet šis vārds ļoti nepatika Ābrahāmam viņa dēla dēļ. Un Dievs runāja uz Ābrahāmu: „Lai tas nav netīkami tavam prātam nedz zēna dēļ, nedz arī tavas kalpones dēļ: paklausi Sārai visās lietās, kā viņa tev saka, jo no Izāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji. Bet arī šīs kalpones dēlu Es darīšu par tautu, jo tas ir tavs dzimums.“ Un Ābrahāms nākošā rītā cēlās, lai dotos ceļā; viņš paņēma maizi un ūdens trauku, un deva tos Hagarai, un lika uz viņas pleciem arī zēnu, un aizraidīja viņu; bet viņa aizgāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi. Un ūdens izsīka traukā, un viņa pameta zēnu zem kāda krūma. Un pati aizgāja un apsēdās gabalu nost, apmērām bultas šāviena attālumā, jo tā sacīja: „Es nevaru noraudzīties zēna miršanā.“ Tā viņa tur sēdēja, bet zēns pacēla savu balsi un sāka raudāt. Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca Hagarai no debesīm: „Kas tev, Hagar? Nebīsties, jo Dievs ir dzirdējis zēna balsi no tās vietas, kur viņš atrodas. Celies, paņem zēnu un turi to stingri pie rokas, jo Es to gribu darīt par lielu tautu.“ Un Dievs atdarīja viņas acis, ka tā ieraudzīja ūdens avotu; un viņa aiztecēja, piepildīja ūdens trauku ar ūdeni un deva zēnam nodzerties. Un Dievs bija ar zēnu, un tas pieauga, un apmetās tuksnesī, un kļuva par strēlnieku. Un viņš mita Pāranas tuksnesī, un viņa māte tam paņēma sievu no Ēģiptes zemes. Un ap šo laiku notikās, ka Abimelechs un Pikols, viņa kara pulku virsnieks, sacīja Ābrahāmam: „Dievs ir ar tevi visās lietās, kādas tu dari. Bet tagad apstiprini man šeitan ar zvērestu pie Dieva, ka tu nelauzīsi uzticību nedz man, nedz maniem bērniem, nedz maniem bērnu bērniem, ka to žēlastību, kādu es tev esmu parādījis, arī tu gribi parādīt man un visai zemei, kurā tu dzīvo kā svešinieks.“ Un Ābrahāms atbildēja: „Es zvērēšu.“ Un Ābrahāms pārmeta Abimelecham par ūdens aku, kuru Abimelecha kalpi bija atņēmuši. Abimelechs atbildēja: „Es nezinu, kas to ir darījis, tu arī man to agrāk nepaziņoji, un es tiešām arī pats līdz šai dienai to nebiju dzirdējis.“ Bet Ābrahāms paņēma sīklopus un liellopus un deva tos Abimelecham. Un abi noslēdza derību. Un Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus. Un Abimelechs prasīja Ābrahāmam: „Ko nozīmē šie septiņi jēri, kurus tu esi nolicis savrup?“ Viņš atbildēja: „Lai tu šos septiņus jērus paņemtu no manas rokas, lai tā būtu man redzama liecība, ka es šo aku esmu izracis.“ Tāpēc šī vieta saucās par Bēršebu, ka šinī vietā abi apmainījās zvērestiem. Un viņi noslēdza derību pie Bēršebas. Un Abimelechs un Pikols, viņa kara pulku virsnieks, cēlās un atgriezās filistiešu zemē. Un Ābrahāms dēstīja tamarisku Bēršebā un piesauca tā Kunga—Mūžīgā Dieva vārdu. Un Ābrahāms dzīvoja kā svešinieks filistiešu zemē daudz gadu.