2. Mozus 33:1-23
2. Mozus 33:1-23 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Un Tas Kungs runāja uz Mozu: "Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, un dodies uz zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, sacīdams: Es to došu taviem pēcnācējiem. Un Es Savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus. Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neiznīcinu." Kad tauta dzirdēja šos bargos vārdus, tā sāka sērot, un neviens vairs negribēja valkāt savas rotas. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; ja tikai Es būtu jūsu vidū vienu mirkli, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas, tad Es izlemšu, ko darīt ar jums." Un Israēla bērni noņēma savas rotas Horeba kalna priekšā. Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par Saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja To Kungu, bija jāiet uz Saiešanas telti ārpus nometnes. Un notika, ik reizes, kad Mozus gāja uz šo telti, ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, līdz tas iegāja teltī. Un notika, ik reizes, kad Mozus iegāja teltī, nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu. Un visa tauta redzēja mākoņu stabu stāvam telts durvīs, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes savas telts durvīs. Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī. Un Mozus sacīja Tam Kungam: "Redzi, Tu man saki: vadi šo tautu augšup! - Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi labvēlību atradis Manās acīs. Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis Tavās acīs, tad, lūdzams, liec man zināt Tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast labvēlību Tavās acīs, un parādi arī, ka šie ļaudis ir Tava tauta." Un Viņš sacīja: "Es pats iešu ar tevi, un Es došu tev mieru." Tad Mozus sacīja: "Ja Tu pats neiesi mums līdzi, tad neved mūs prom no šejienes. Jo no kā lai varētu zināt, ka es un Tava tauta esam labvēlību atraduši Tavās acīs? Vai ne no tā, ka Tu mūs vadi, tā ka mēs, es un Tava tauta, atšķiramies no visām citām tautām, kas virs zemes." Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis; jo tu esi atradis labvēlību Manās acīs un Es tevi saucu vārdā." Tad Mozus sacīja: "Rādi man, lūdzams, Savu godību!" Un Viņš sacīja: "Es likšu visai Savai godībai iet garām tavā priekšā, un Es saukšu tavā priekšā Tā Kunga Vārdu. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos." Bet Viņš sacīja: "Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs." Un Tas Kungs sacīja: "Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints. Un notiks, kad Mana godība ies tev garām, Es likšu tev stāvēt klints spraugā un segšu pār tevi Savu roku, līdz kamēr būšu pagājis garām. Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams."
2. Mozus 33:1-23 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuļ-u tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dodies uz zemi, kādu Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam, sacīdams: „Es to došu taviem pēcnācējiem.“ Un Es savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, chīviešus un jcbusiešus. Tā ir zeme, kufā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdz, jo jūs esat spītīgi ļaudis; citādi Es jūs varētu ceļā iznīcināt.“ Kad tauta šos bargos vārdus dzirdēja, tā sāka sērot, un neviens vairs negribēja valkāt savas rotas lietas. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; kad Es tikai vienu brīdi būtu jūsu vidū, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas lietas, tad Es gribu redzēt, ko Es jūsu labā varu darīt.“ Un Israēla bērni atbrīvojās no savām rotas lietām Horeba kalna priekšā. Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja to Kungu, bija jāiet ārā uz saiešanas telti ārpus nometnes. Un notika, kad Mozus gāja uz šo telti, tad ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, kad tas gāja uz derības telti. Un ikreizes, kad Mozus tuvojās teltij, tad nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu. Un visa tauta, redzot mākoņu stabu stāvam telts durvīs, piecēlās, lai pēc tam nomestos zemē ikviens savas telts durvīs. Un tas Kungs sarunājās ar Mozu vaigu vaigā tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un kad viņš atgriezās nometnē, tad viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī. Un Mozus runāja ar to Kungu: „Redzi, Tu man saki: „Vadi šo tautu augšup!“ Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: „Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi žēlastību atradis manās acīs.“ Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis tavās acis, tad, lūdzams, liec man zināt tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast žēlastību tavās acīs, un arī parādi, ka šie ļaudis ir tava tauta.“ Un Viņš sacīja: „Vai lai Es pats eju līdz un vadu jūs pretim mērķim?“ Tad Mozus teica: „Ja Tu nebūsi tas, kas iet mums pa priekšu, tad neliec mums iet prom no šejienes, Jo no kā lai varētu zināt, ka es un tava tauta esam žēlastību atraduši tavās acīs, ja ne no tā, ka Tu mūs vadi, ka es un tava tauta ar to atšķiramies no visām citām pasaules tautām.“ Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis, jo tu esi atradis labvēlību manās acīs un Es tevi saucu vārdā.“ Mozus teica: „Rādi man, lūdzams, savu godību!“ Un Viņš atbildēja: „Es likšu tev iet gajrām visai savai godībai, un Es saukšu tavā priekšā tā Kunga vārdu. Jo kam Es esmu žēlīgs, to Es žēlošu, un par ko Es apžēlojos, par to Es ari turpmāk apžēlošos.“ Bet Viņš sacīja: „Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt, palikdams pie dzīvības.“ Un tas Kungs sarija: „Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints. Un kamēr mana godība ies tev garām, tikmēr Es tev ļaušu stāvēt klints spraugā un segšu savu roku pār tevi, kamēr Es būšu pagājis garām. Un kad Es pacelšu savu roku, tad tu Mani redzēsi no muguras, bet mans vaigs paliks neredzams.“
2. Mozus 33:1-23 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ej un celies no šejienes, tu un ļaudis, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, uz zemi, ko Es esmu zvērējis Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, sacīdams: tavam dzimumam Es to došu. Un Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā un izdzīšu Kanaāniešus, Amoriešus un Hetiešus un Fereziešus, Hiviešus un Jebusiešus: uz zemi, kur piens un medus tek. Jo Es tavā vidū neiešu līdz, jo jūs esat pārgalvīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neapriju.” Kad ļaudis dzirdēja šo briesmīgo vārdu, tad tie sēroja, un neviens neapvilka savas greznās drēbes. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Saki Israēla bērniem: jūs esat pārgalvīgi ļaudis; ja Es vienu acumirkli iešu jūsu vidū, tad Es jūs izdeldēšu. Bet tagad noliec savu greznumu, tad Es zināšu, ko Es jums darīšu.” Tad Israēla bērni nometa savu greznumu pie Horeba kalna. Un Mozus ņēma telti un to uzcēla ārpusē, tālu no nometnes, un to nosauca par saiešanas telti. Un kas To Kungu meklēja, tam bija jāiziet uz saiešanas telti, kas bija ārā no nometnes. Un kad Mozus izgāja uz telti, tad visi ļaudis cēlās, un ikviens stāvēja sava dzīvokļa durvīs un vēroja Mozu, tiekams tas bija iegājis teltī. Un kad Mozus teltī iegāja, tad padebeša stabs nonāca un stāvēja telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu; Un visi ļaudis redzēja padebeša stabu telts durvīs stāvam, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes sava dzīvokļa durvīs. Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, itin kā kas runā ar savu draugu. Pēc tam viņš griezās atpakaļ uz nometni, bet Jozua, viņa sulainis, Nuna dēls, jauneklis, neatstājās no telts. Un Mozus sacīja uz To Kungu: “Redzi, Tu man saki: “Vadi šos ļaudis!” Bet Tu man nesaki, ko Tu man sūtīsi līdzi, jebšu Tu esi sacījis: “Es pazīstu tevi pēc vārda,” - un atkal: “Tu esi žēlastību atradis Manās acīs.” Un nu, ja es žēlastību esmu atradis Tavās acīs, tad lūdzams, dari man jel zināmu Tavu ceļu, lai es Tevi pazīstu, un lai es atrodu žēlastību Tavās acīs, un uzlūko, ka šie ļaudis ir Tavi ļaudis.” Bet Viņš sacīja: “Mans vaigs ies līdz, un Es tevi vedīšu pie dusas.” Tad tas uz Viņu sacīja: “Ja Tavs vaigs neies līdzi, tad neved mūs no šejienes. Jo kā tad būs manīt, ka es un Tavi ļaudis žēlastību esam atraduši Tavās acīs, kā vien, ja Tu mums ej līdzi? Tā mēs tapsim atsevišķa tauta, es un Tavi ļaudis, visu tautu priekšā, kas virs zemes.” Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Arī šo lietu, ko tu esi runājis, Es darīšu, jo tu esi atradis žēlastību Manās acīs, un Es tevi pazīstu pēc vārda.” Tad tas sacīja: “Rādi man, lūdzams, Savu godību.” Un Viņš sacīja: “Es visai Savai laipnībai likšu garām iet tavā priekšā un saukšu Tā Kunga vārdu tavā priekšā. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un apžēlojos, par ko apžēlojos.” Vēl Viņš sacīja: “Tu Manu vaigu nevari redzēt, jo neviens cilvēks Mani nevar redzēt un dzīvot.” Un Tas Kungs sacīja: “Redzi, šeit pie Manis ir vieta, tur tev būs stāvēt uz klints. Un kad Mana godība ies garām, tad Es tev likšu stāvēt klints alā, un tevi apklāšu ar Savu roku, tiekams būšu garām gājis. Un kad Es Savu roku būšu atņēmis, tad tu Mani redzēsi no aizmugures, bet Manu vaigu nevar redzēt.”