Apustuļu darbi 27:26-44
Apustuļu darbi 27:26-44 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Mūs izmetīs kādā salā." Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. Izmetuši lodi, viņi izmērīja divdesmit asis, un, mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis. Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam. Bet, kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus, Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: "Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti." Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist. Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: "Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši. Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs." To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst. Visi iedrošināti arī sāka ēst. Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā. Kad diena ausa, viņi šo zemi gan nepazina, bet pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi nolēma, ja iespējams, uzdzīt kuģi. Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši airu saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu. Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja. Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu. Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi, bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā.
Apustuļu darbi 27:26-44 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Mūs izmetīs kādā salā.“ Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. Izmetuši lodi, viņi izmērīja div-desmit asis, un mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis. Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam. Bet kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus, Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: „Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.“ Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist. Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: „Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši. Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.“ To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst. Visi, iedrošināti, ari sāka ēst. Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā. Kad diena ausa, viņi šo zemi gan nepazina, bet pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi nolēma, ja iespējams, uzdzīt kuģi. Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši aiļru saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu. Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja. Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu. Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi, Bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā.
Apustuļu darbi 27:26-44 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Bet mēs tapsim izmesti pie kādas salas.” Kad nu četrpadsmitā nakts bija nākusi, un mēs Adrijas jūrā tapām mētāti ap nakts vidu, tad jūrnieki bijās, ka neuzdurtos uz kādu malu. Un tie lodi izmeta un atrada divdesmit asis, un maķenīt tālāk atkal lodi izmetuši, atrada piecpadsmit asis. Un bīdamies, ka uz akmeņiem neuzklīstu, tie meta no laivas pakaļgala četrus enkurus un vēlējās, ka gaisma austu. Bet kad jūrnieki meklēja no kuģa bēgt un mazo laiviņu nolaida jūrā, melodami, ka no priekšgala enkurus gribot nolaist, Tad Pāvils uz kapteini un karavīriem sacīja: “Ja šie nepaliek laivā, tad jūs nevarat izglābties.” Tad karavīri laiviņas virves nocirta un lika tai nokrist. Un kamēr gaisma ausa, Pāvils visus lūdza paēst, sacīdams: “Šodien ir četrpadsmitā diena, ka jūs gaidīdami paliekat neēduši un nekā neesat baudījuši. Tādēļ es jūs pamācu, barību ņemt; jo tas jums pašiem būs par labu; jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.” Un to sacījis un maizi ņēmis, viņš Dievam pateicās visu priekšā un to pārlauzis iesāka ēst. Un visi iedrošināti ņēma arī barību. Un mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. Un paēduši tie laivu atviegloja, labību jūrā izmezdami. Un kad gaisma ausa, tie šo zemi nepazina, bet ieraudzīja kādu jūras līci, kura malā tie laivu gribēja pielaist, ja tik varētu. Un tie enkurus nocirtuši palaida jūrā un turklāt stūra saites atraisījuši un buras pa vējam pacēluši dzinās pie malas. Bet tie noklīda tādā vietā, kur abās pusēs bija jūra, un laivas priekšgals uzgāja uz sēkli, un palika nekustināms, un pakaļgals tapa sadauzīts no viļņu varas. Tad karavīru padoms bija, saistītos nokaut, lai neviens izpeldēdams neizbēgtu. Bet kapteinis, gribēdams Pāvilu izglābt, viņu padomam turējās pretī un pavēlēja tiem, kas varēja peldēt, vispirms ūdenī ielaisties un malā iet, Un tiem citiem, vai uz galdiem, vai uz kādiem laivas gabaliem; un tā notika, ka visi izglābās un tika malā.