Bet mēs tapsim izmesti pie kādas salas.” Kad nu četrpadsmitā nakts bija nākusi, un mēs Adrijas jūrā tapām mētāti ap nakts vidu, tad jūrnieki bijās, ka neuzdurtos uz kādu malu. Un tie lodi izmeta un atrada divdesmit asis, un maķenīt tālāk atkal lodi izmetuši, atrada piecpadsmit asis. Un bīdamies, ka uz akmeņiem neuzklīstu, tie meta no laivas pakaļgala četrus enkurus un vēlējās, ka gaisma austu. Bet kad jūrnieki meklēja no kuģa bēgt un mazo laiviņu nolaida jūrā, melodami, ka no priekšgala enkurus gribot nolaist, Tad Pāvils uz kapteini un karavīriem sacīja: “Ja šie nepaliek laivā, tad jūs nevarat izglābties.” Tad karavīri laiviņas virves nocirta un lika tai nokrist. Un kamēr gaisma ausa, Pāvils visus lūdza paēst, sacīdams: “Šodien ir četrpadsmitā diena, ka jūs gaidīdami paliekat neēduši un nekā neesat baudījuši. Tādēļ es jūs pamācu, barību ņemt; jo tas jums pašiem būs par labu; jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.” Un to sacījis un maizi ņēmis, viņš Dievam pateicās visu priekšā un to pārlauzis iesāka ēst. Un visi iedrošināti ņēma arī barību. Un mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. Un paēduši tie laivu atviegloja, labību jūrā izmezdami. Un kad gaisma ausa, tie šo zemi nepazina, bet ieraudzīja kādu jūras līci, kura malā tie laivu gribēja pielaist, ja tik varētu. Un tie enkurus nocirtuši palaida jūrā un turklāt stūra saites atraisījuši un buras pa vējam pacēluši dzinās pie malas. Bet tie noklīda tādā vietā, kur abās pusēs bija jūra, un laivas priekšgals uzgāja uz sēkli, un palika nekustināms, un pakaļgals tapa sadauzīts no viļņu varas. Tad karavīru padoms bija, saistītos nokaut, lai neviens izpeldēdams neizbēgtu. Bet kapteinis, gribēdams Pāvilu izglābt, viņu padomam turējās pretī un pavēlēja tiem, kas varēja peldēt, vispirms ūdenī ielaisties un malā iet, Un tiem citiem, vai uz galdiem, vai uz kādiem laivas gabaliem; un tā notika, ka visi izglābās un tika malā.
Bībeles aplikācija
Bible App for Kids
