2. Samuēla 1:1-27
2. Samuēla 1:1-27 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Kad pēc Saula nāves Dāvids bija pārnācis mājās no kaujas pret Amaleku un bija pavadījis divas dienas Ciklagā, tad trešajā dienā nāca kāds vīrs no Saula karotāju nometnes, un viņa drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz viņa galvas; un, tiklīdz kā tas bija piegājis pie Dāvida, viņš noliecās līdz zemei un nometās uz sava vaiga. Un Dāvids tam sacīja: "No kurienes tu nāc?" Un tas viņam atbildēja: "Es esmu izbēdzis no Israēla nometnes." Tad Dāvids viņam sacīja: "Kā tur iet? Lūdzu, pastāsti man!" Un tas teica: "Tauta ir bēgusi no kaujas lauka, un daudzi no karotāju saimes ir krituši un miruši, arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši." Un Dāvids vēl prasīja šim jauneklim, kas viņam bija šo ziņu atnesis: "Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?" Tad tas jauneklis, kas bija viņam ziņu atnesis, sacīja: "Pilnīgi nejauši es nonācu Gilboas kalnos; un redzi, Sauls bija atspiedies uz sava šķēpa, un redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū. Kad viņš apgriezās apkārt un ieraudzīja mani, tad viņš mani sauca, un es atbildēju: lūk, še es esmu! Un tad viņš man jautāja: kas tu tāds esi? - Un es viņam atbildēju: es esmu amalekietis. Un viņš man sacīja: nāc šurp pie manis un nonāvē mani! Gan reibonis ir mani pārņēmis, tomēr dzīvība līdz šim pašam laikam vēl ir manī. Tad es pie viņa piegāju un to nonāvēju, jo es zināju, ka viņš pēc tādas savas krišanas nevar vairs dzīvot. Un tad es paņēmu diadēmu, kas bija uz viņa galvas, un roku sprādzes, kas bija ap viņa elkoņiem, un es atnesu tās šeit manam pavēlniekam." Tad Dāvids sagrāba savu apģērbu un to saplēsa; un tāpat to darīja vīri, kas bija pie viņa. Un tie sēroja un raudāja, un gavēja līdz vakaram par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu, un par Tā Kunga tautu, un par Israēla namu, jo tie bija krituši no zobena. Un Dāvids vēl prasīja tam jauneklim, kas viņam bija to paziņojis: "No kurienes tu esi?" Un viņš atbildēja: "Es esmu kāda šeit piemītoša amalekieša dēls." Tad Dāvids viņam vaicāja: "Kā gan tu neesi izjutis bailes, paceldams savu roku, lai Tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību?" Un Dāvids pasauca vienu no jaunekļiem un sacīja: "Nāc šurp! Nokauj viņu!" Tad tas viņam cirta, ka viņš nomira. Bet Dāvids vēl viņam uzsauca: "Tavas asinis lai paliek uz tavas paša galvas, jo tava paša mute tevi nodeva, liecinādama: es esmu nogalinājis Tā Kunga svaidīto." Tad Dāvids dziedāja šo raudu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu un pavēlēja, lai to māca Jūdas bērniem - Saula sēru dziesmu; un redzi, tā ir uzrakstīta Varoņu grāmatā: "Tavs krāšņums, ak, Israēl, ir kritis tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi! Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē! Jūs, Gilboas kalni, lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus, lai uz jums nav tīrumu, no kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas, jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, arī Saula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu. Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem nekad neatlaidās Jonatāna stops, un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens. Sauls un Jonatāns - tik mīlami un dārgi - dzīvībā un nāvē tie netika šķirti; viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas! Ak, Israēla meitas! Raudiet par Saulu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem! Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumā! Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns! Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš! Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība! Ak, kā šie varoņi ir krituši, un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!"
2. Samuēla 1:1-27 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Kad pēc Saula nāves Dāvids bija pārnācis mājās no kaujas pret Amaleku un bija pavadījis divas dienas Ciklagā, Tad trešajā dienā nāca kāds vīrs no Saula karotāju nometnes, un viņa drēbes bijā saplēstas, un zeme bija uz viņa galvas; un tiklīdz kā tas bija piegājis pie Dāvida, viņš noliecās līdz zemei un nometās uz sava vaiga. Un Dāvids tam sacīja: „No kurienes tu nāc?“ Un tas viņam atbildēja: „Es esmu izbēdzis no Israēla nometnes.“ Tad Dāvids viņam sacīja: „Kā tur iet? Lūdzu pastāsti man!“ Un tas teica: „Tauta ir bēgusi no kaujas lauka, un daudzi no karotāju saimes ir krituši un miruši; arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši.“ Un Dāvids vēl prasīja šim jaunek lim, kas viņam bija šo ziņu atnesis: „Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?“ Tad tas jauneklis, kas bija viņam ziņu atnesis, sacīja: „Pilnīgi nejauši es nonācu Gilboas kalnos; un, redzi, Sauls bija atspiedies uz sava šķēpa—un, redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū. Kad viņš apgriezās apkārt un ieraudzīja mani, tad viņš mani sauca, un es atbildēju: Lūk, še es esmu! Un tad viņš man jautāja: Kas tu tāds esi? Un es viņam atbildēju: Es esmu amaleķietis. Un viņš man sacīja: Nāc šurp pie manis un nonāvē mani! Gan reibonis ir mani pārņēmis, tomēr dzīvība vēl ir līdz šim pašam laikam manī. Tad es pie viņa piegāju un to nonāvēju, jo es zināju, ka viņš pēc tādas savas krišanas nevar vairs dzīvot. Un tad es paņēmu diadēmu, kas bija uz viņa galvas, un roku sprādzes, kas bija ap viņa elkoņiem, un es atnesu tās šeit manam pavēlniekam.“ Tad Dāvids sagrāba savu apģērbu un to saplēsa; un tāpat to darīja vīri, kas bija pie viņa. Un tie sēroja un raudāja un gavēja līdz vakaram—par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu un par tā Kunga tautu un par Israēla namu, jo tie bija krituši no zobena. Un Dāvids vēl prasīja tam jauneklim, kas viņam bija to paziņojis: „No kurienes tu esi?“ Un viņš atbildēja: „Es esmu kāda še piemitīga amalekieša dēls.“ Tad Dāvids viņam vaicāja: „Kā gan tu neesi izjutis bailes, paceldams savu roku, lai tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību?“ Un Dāvids pasauca vienu no jaunekļiem un sacīja: „Nāc šurp! Nokauj viņu!“ Tad tas tam cirta, ka tas nomira. Bet Dāvids vēl viņam uzsauca: „Tavas asinis lai paliek uz tavas paša galvas, jo tava paša mute tevi nodeva, liecinādama: Es esmu nogalinājis tā Kunga svaidīto.“ Tad Dāvids dziedāja šo raudu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu Un pavēlēja, lai to māca Jūdas bērniem—Saula sēru dziesmu; un redzi, tā ir uzrakstīta Varoņu grāmatā: „Tavs krāšņums, ak Israēl, ir krius tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi! Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē! Jūs, Gilboas kalni, lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus—lai uz jums nav tīrumu, no kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas, jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, ari Saula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu. Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem nekad neatlaidās Jonatāna stops, un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens. Sauls un Jonatāns, —tik mīlami un dārgi, —dzīvībā un nāvē tie netika šķirti; viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas! Ak Israēla meitas! Raudiet par Saulu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem! Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumā! Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns! Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš! Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība! Ak, kā šie varoņi ir krituši, un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!“
2. Samuēla 1:1-27 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un notikās pēc Saula miršanas, kad Dāvids no Amalekiešu kaušanas bija atpakaļ griezies, tad Dāvids palika divas dienas Ciklagā. Un redzi, trešā dienā viens vīrs nāca no nometnes, no Saula, un viņa drēbes bija saplosītas, un zeme bija uz viņa galvas. Un kad viņš pie Dāvida nāca, viņš klanījās pie zemes mezdamies. Un Dāvids uz to sacīja: no kurienes tu nāci? Un tas uz viņu sacīja: no Israēla nometnes esmu izbēdzis. Tad Dāvids uz to sacīja: kā tur iet? Teic man jel! Un tas sacīja: ļaudis no kaušanās ir bēguši un daudz no ļaudīm krituši un miruši, arī Sauls un Jonatāns, viņa dēls, ir miruši. Tad Dāvids sacīja uz puisi, kas viņam to teica: kā tu zini, ka Sauls un Jonatāns, viņa dēls, miruši? Tad puisis, kas viņam to teica, sacīja: nejauši es nācu uz Gilboas kalniem un redzi, Sauls bija atspiedies uz savu šķēpu, un redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū. Tad viņš griezās atpakaļ un mani ieraudzīja un mani sauca. Un es sacīju: še es esmu. Un viņš uz mani sacīja: kas tu esi? Un es uz to sacīju: esmu Amalekietis. Un viņš uz mani sacīja: nāc šurp pie manis un nokauj mani, jo izbailes mani pārņēmušas, un mana dzīvība vēl ir vesela manī. Tad es pie tā piegāju un to nokāvu, jo es gan zināju, ka viņš pēc savas krišanas nevarēja dzīvot, un es paņēmu kroni, kas bija uz viņa galvas, un viņa rokas greznumu un to nesu šurp pie sava kunga. Tad Dāvids sakampa savas drēbes un tās saplēsa, tāpat arī visi vīri, kas pie viņa bija. Un tie žēlojās un raudāja un gavēja līdz vakaram par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu un par Tā Kunga ļaudīm un par Israēla namu, tāpēc ka tie caur zobenu bija krituši. Un Dāvids sacīja uz puisi, kas viņam to bija teicis: no kurienes tu esi? Un viņš sacīja: es esmu sveša vīra, viena Amalekieša, dēls. Un Dāvids uz to sacīja: kā tu neesi bijies izstiept savu roku, nomaitāt Tā Kunga svaidīto? Un Dāvids sauca vienu no puišiem un sacīja: nāc, nokauj viņu. Un tas to kāva, ka tas nomira. Un Dāvids uz to sacīja, tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava paša mute pret tevi ir liecinājusi sacīdama: es Tā Kunga svaidīto esmu nokāvis. Tad Dāvids dziedāja šo vaidu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu, Un pavēlēja lai Jūda bērniem priekšgala dziesmu mācīt; redzi, tā ir rakstīta Taisnā grāmatā: Israēla glītums uz taviem kalniem nokauts! Kā tie varenie krituši! Nestāstat to Gatā, neteiciet to Aškalonas ielās, ka Fīlistu meitas nepriecājās, ka neapgraizīto meitas nelīksmojās! Gilboas kalni, lai rasa un lietus vairs nav uz jums, nedz tīrumi upuru dāvanām, jo tur vareno priekšturamās bruņas ir nomestas, Saula priekšturamās bruņas ar eļļu nesvaidītas. Jonatāna stops nekad nav dzīts atpakaļ un Saula zobens nekad nav pārnācis bez nokauto asinīm un vareno taukiem. Sauls un Jonatāns, mīlīgi un laipni, dzīvībā un nāvē tie nav šķirti; tie bija vieglāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas. Israēla meitas, raudiet par Saulu, kas jūs krāšņi tērpa ar purpuru, kas jūsu drēbes pušķoja ar zelta glītumiem. Kā varenie ir krituši kara vidū! Jonatāns ir nokauts uz taviem kalniem. Man ir žēl pēc tevis, mans brāli Jonatān! Tu man biji ļoti mīļš, tava mīlestība man bija saldāka, nekā sievas mīlestība. Kā tie varenie krituši un kara ieroči gājuši bojā!