Otrā Laiku 20:1-37

Dalīties

Otrā Laiku 20:1-37 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)

Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafātu. Kad vēstneši nāca pie Jošafāta un viņam ziņoja: "Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sīrijas, un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā, tas ir, En-Gedijā," - tad Jošafats izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt To Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu. Kad Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no Tā Kunga, un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no Tā Kunga palīdzību, tad Jošafāts nostājās Jūdas un Jeruzālemes draudzes vidū Tā Kunga nama priekšā jaunajā pagalmā un lūdza: "Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesīs un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, Tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas pret Tevi varētu stāties. Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, Savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, Tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem? Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu Tavam Vārdam, sacīdami: ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties gan šī nama priekšā, gan Tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt Tavs Vārds. Un, kad mēs Tevi piesauksim mūsu ciešanās, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi. Un nu, redzi, Amona bērni un Moābs, un Seīra kalnu iedzīvotāji, kuru zemei Tu neļāvi Israēlam cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad arī turējās no tiem tālu nost un tos neiznīcināja, redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava īpašuma, kuru Tu mums esi nodevis par mantojumu. Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis." Un tā viss Jūda bija nostājies Tā Kunga priekšā, arī viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli. Tad Tā Kunga Gars nāca draudzes vidū pār Jahaziēlu, Zaharjas dēlu, tas bija Benajas dēls, tas Jehēla dēls, tas levīta Matanjas dēls no Asafa pēcnācējiem, un viņš sacīja: "Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafāt! Tā saka Tas Kungs uz jums: nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš! Izejiet rīt tiem pretī, jo, redzi, tie nāks augšā uz Cīcas augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša. Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs, Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties rītdien viņiem uzbrukumā pretī, jo Tas Kungs būs ar jums!" Tad Jošafats metās uz sava vaiga pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji krita pie zemes Tā Kunga priekšā, lai pielūgtu To Kungu. Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu Tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas. Kad nākamajā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafats nostājās viņu priekšā un sacīja: "Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet Tam Kungam, savam Dievam, - un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!" Un viņš deva rīkojumus karapulkiem un sakārtoja dziedātājus Tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu To Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: "Pateicieties Tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti. Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīras kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un, kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija iznīcinājuši, tad viņi sāka iznīcināt viens otru. Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies. Tad nāca Jošafāts un viņa karapulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas nes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, savākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels. Bet ceturtajā dienā viņi sapulcējās kopā Berahas ielejā , kur viņi slavēja To Kungu, un tādēļ viņi šīs vietas vārdu nosauca par Berahas ieleju, un tā līdz pat šai dienai. Pēc tam visi vīri no Jūdas un Jeruzālemes griezās atpakaļ, un Jošafats viņu priekšgalā, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku, jo Tas Kungs bija viņiem devis prieku par viņu ienaidniekiem. Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arfām, cītarām un taurēm un devās uz Tā Kunga namu. Un bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis, dzirdot, ka Tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. Un Jošafāta ķēniņa valsti neviens neaizskāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt. Un Jošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Ašuba, Šilhija meita. Un viņš staigāja sava tēva Asas ceļus un nenovērsās no tiem, darīdams to, kas ir taisnīgs Tā Kunga acīs. Taču augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl nebija pilnīgi savu sirdi novēlējusi savam tēvu Dievam. Un, kas vēl par Jošafātu stāstāms, no sākuma līdz beigām, redzi, tas ir uzrakstīts Jehus, Hananija dēla, aprakstos, ko tas ir pievienojis Israēla ķēniņu grāmatai. Un pēc tam Jošafats, Jūdas ķēniņš, sabiedrojās ar Ahasju, Israēla ķēniņu; tas bija ļauns savos darbos. Un viņš ar to vienojās taisīt kuģus, ar kuriem braukt uz Taršišu; un viņi būvēja kuģus Ecion-Geberā. Bet Ēliēzers, Dodava dēls, no Marešas, pravietoja pret Jošafātu, sacīdams: "Tādēļ ka tu esi sabiedrojies ar Ahasju, Tas Kungs sašķels tavu darbu!" Un kuģi pārlūza un nevarēja doties uz Taršišu.

Otrā Laiku 20:1-37 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)

Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafatu. Kad nu vēstneši nāca pie Jošafata un viņam ziņoja: „Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sirijas, —un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā“, tas ir En-Gedijā. Tad Jošafats izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt to Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu. Kad nu Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no tā Kunga, —un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no tā Kunga palīdzību, Tad Jošafats nostājās Jūdas un Jeruzālemes draudzes vidū tā Kunga nama priekšā jaunajā pagalmā Un lūdza: „Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesis un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, —tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas varētu ar Tevi sacensties. Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem? Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu tavam vārdam, domādami: Ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens, vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties ir šī nama priekšā, ir tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt tavs vārds! Un kad mēs Tevi piesauksim mūsu piemeklējumos, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi. Un nu tagad, —redzi, Amona bērni un Moābs un Seīra kalnu iedzīvotāji, klipi zemei Tu Israēlam neļāvi cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad ari turējās no tiem attālu nost un tos neiznīcināja, Redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava dzimtīpašuma, kujru Tu mums esi nodevis par mantojumu. Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!“ Un tā viss Jūda bija nostājies tā Kunga priekšā, ari viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli. Tak tā Kunga gars nāca draudzes vidū pār Jahaziēlu, Zacharjas dēlu, tas bija Benajas dēls, tas Jehēla dēls, tas Ievīta Matanjas dēls no Asafa pēcnācējiem, Un viņš sacīja: „Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafat! —Tā saka tas Kungs uz jums: Nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva kajrš! Izejiet rīta tiem pretī, jo redzi, tie nāks augšā uz Cīca augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša. Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā tas Kungs jūs—Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties viņiem rītdien uzbrukumā pretī, jo tas Kungs būs ar jums!“ Tad Jošafats nometās ceļos ar savu vaigu pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji nokrita pie zemes tā Kunga priekšā, lai pielūgtu to Kungu. Un tad Ievīti no Kehata dēliem un no Koracha dēliem piecēlās, lai ar pār-lieku skaņu balsi dziedātu tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas. Kad nu nākamā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafats nostājās viņu priekšā un sacīja: „Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet tam Kungam, jūsu Dievam, —un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!“ Un viņš deva rīkojumus kara pulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: „Pateicieties tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzi-nāšanu, tad tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi iznīcināja paši sevi savstarpējā sadursmē. Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīra kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija pabeiguši iznīcināt, tad viņi sāka iznīcināt viens otru. Kad nu Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad, redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un nebija neviena, kas būtu varējis izglābties. Tad nāca Jošafats un viņa kara pulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas panes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, pievākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels. Bet ceturtajā dienā viņi sapulcējās kopā Emek-Berachā, kur viņi slavēja to Kungu, un tādēļ viņi šīs vietas vārdu nosauca par „Slavēšanas ieleju.“ Pēc tam visi vīri no Jūdas un Jeruzālemes griezās atpakaļ, viņu priekš-galā pats Jošafats, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku, jo pats tas Kungs bija viņiem sagādājis prieku par viņu ienaidniekiem. Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arpām, koklēm un taurēm un devās uz tā Kunga namu. Un bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis dzirdot, ka tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. Un Jošafata ķēniņa valsti neviens neaizkāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt. Un Jošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Ašuba, Šilchija meita. Un viņš staigāja sava tēva Asas cejus un nenovērsās no tiem, darīdams to, kas ir taisnīgs tā Kunga acīs. Taču augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl nebija pilnīgi savas sirdis novēlējusi savam tēvu Dievam. Un kas vēl par Jošafatu stāstāms no iesākuma līdz galam, —redzi, tas ir uzrakstīts Jehus, Hananija dēla, aprakstos, ko tas ir pievienojis Israēla ķēniņu grāmatai. Un pēc tam Jūdas ķēniņš Jošafats sabiedrojās ar Ahasju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos. Un viņš ar to saderējās, lai taisītu kuģus, ar kuriem braukt uz Taršišu; un viņi cēla kuģus Ecion-Geberā. Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marešas, pravietoja pret Jošafatu, sacīdams: „Tādēļ, ka tu esi sabiedrojies ar Ahasju, tas Kungs sašķels tavu darbu!“ Un kuģi pārlūza un nevarēja doties uz Taršišu.

Otrā Laiku 20:1-37 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)

Un pēc tam notika, ka Moaba bērni un Amona bērni, un līdz ar tiem kādi no Mehuniešiem nāca, karot pret Jehošafatu. Un vēstneši nāca un sacīja Jehošafatam: liels pulks nāk pret tevi no viņpus jūras, no Sīrijas, un redzi, tie ir Hacecon-Tamārā, tas ir Enģedijā. Tad Jehošafats izbijās un grieza savu vaigu, To Kungu meklēt, un izsauca gavēni pa visu Jūdu. Un Jūda ļaudis sapulcinājās, meklēt no Tā Kunga palīgu, un no visām Jūda pilsētām tie nāca, To Kungu meklēt. Un Jehošafats stāvēja Jūda un Jeruzālemes draudzes vidū Tā Kunga namā jaunā pagalma priekšā, Un sacīja: Kungs mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi Dievs debesīs un valdītājs visu ļaužu valstīs? Un Tavā rokā ir spēks un vara, ka neviens pret Tevi nevar celties! Vai Tu, mūsu Dievs, šās zemes iedzīvotājus neesi izdzinis Savu Israēla ļaužu priekšā, un vai to neesi devis Ābrahāma, Sava mīļā, dzimumam uz mūžīgiem laikiem? Un tie tur dzīvojuši un Tev tur taisījuši svētu vietu Tavam vārdam, sacīdami: Kad pār mums nāk nelaime, zobens, sodība, mēris un bads, tad mēs stāvēsim šī nama priekšā un Tava vaiga priekšā, tāpēc ka Tavs Vārds ir šinī namā, un kad Tevi piesauksim savās bēdās, tad Tu paklausīsi un izpestīsi. Un nu, redzi, Amona bērni un Moabs un tie no Seīra kalniem, kur Tu Israēlim neļāvi iet cauri, kad tie nāca no Ēģiptes zemes, bet tie no tiem atstājās un tos neizdeldēja, - Redzi nu, tie mums to atmaksā, nākdami, mūs izdzīt no mūsu zemes, ko Tu mums licis iemantot. Ak mūsu Dievs! Vai Tu nenesīsi tiesu pret viņiem? Jo mums nav spēka pret šo lielo pulku, kas pret mums nāk, un mēs nezinām, ko būs darīt, bet mūsu acis ir vērstas uz Tevi. Un visa Jūda valsts stāvēja Tā Kunga priekšā, arī viņu bērni, viņu sievas un viņu dēli. Tad Tā Kunga Gars nāca draudzes vidū pār Jehasiēli, Zaharijas dēlu, tas bija Benajas, tas Jeiēļa, tas Levīta Matanijas dēls, no Asafa bērniem. Un tas sacīja: klausāties, visa Jūda valsts un Jeruzālemes iedzīvotāji, un ķēniņ Jehošafat, - tā saka Tas Kungs uz jums: nebīstaties un neizbaiļojaties šā lielā pulka priekšā, jo tas karš nepieder jums, bet Dievam. Ejat rīt tiem pretī, redzi, tie nāks augšā pa Cic kalnu, un jūs tos sastapsiet ielejas galā šaipus Jeruēles tuksneša. Šinī kaujā jums nebūs jākaujas, ejat tikai klāt, stāviet un redziet Tā Kunga pestīšanu, kas ir ar jums. Jūda un Jeruzāleme, nebīstaties un neizbaiļojaties, izejat rīt viņiem pretī, jo Tas Kungs būs ar jums. Tad Jehošafats locījās ar savu vaigu pie zemes, un visi Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji metās pie zemes Tā Kunga priekšā un pielūdza To Kungu. Un Levīti no Kohāta bērniem un no Koraha bērniem cēlās, augsti slavēt To Kungu, Israēla Dievu ar skanīgu balsi, Un tie cēlās agri no rīta un izgāja uz Tekoas tuksnesi, un tiem izejot Jehošafats stāvēja un sacīja: klausiet mani, Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji, ticiet uz To Kungu, savu Dievu, tad jūs pastāvēsiet; ticiet Viņa praviešiem, tad jums labi izdosies. Un viņš sarunājās ar ļaudīm un iecēla dziedātājus Tā Kunga priekšā, ka tie svētā glītumā slavētu, apbruņoto priekšā iedami un sacīdami: “Slavējiet To Kungu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Un to brīdi, kad tie sāka dziedāt prieka un slavas dziesmas, tad Tas Kungs sūtīja domstarpības pret Amona bērniem, Moabu un tiem no Seīra kalniem, kas bija nākuši uz Jūdu, un tie tika sakauti. Jo Amona bērni un Moabs cēlās pret Seīra kalnu iedzīvotājiem un tos izdeldēja un nomaitāja, un kad tie visus Seīra iedzīvotājus bija nokāvuši, tad tie palīdzēja nomaitāt cits citu. Un Jūda nāca kalna galā pie tuksneša un griezās pret pulkiem, un redzi, tur bija miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izbēdzis. Tad Jehošafats un viņa ļaudis nāca un tos aplaupīja un atrada pie tiem ļoti daudz mantas un drēbes un dārgus rīkus, un paņēma tik daudz, ka nevarēja panest, un tie laupīja laupījumu trīs dienas, jo tur bija ļoti daudz. Un ceturtā dienā tie sapulcējās Emak Berahā, jo tur tie bija svētījuši To Kungu, tāpēc tie tās vietas vārdu nosauca Emek Beraha ieleja līdz šai dienai. Pēc tam visi vīri no Jūda un Jeruzālemes griezās atpakaļ, un Jehošafats viņu priekšā, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku; jo Tas Kungs viņus bija darījis priecīgus par viņu ienaidniekiem. Un tie nonāca Jeruzālemē ar somastabulēm un koklēm un taurēm uz Tā Kunga namu. Un bailes no Dieva nāca pār visām zemes valstīm, kad dzirdēja, ka Tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. Un Jehošafata valsts bija mierā, un viņa Dievs tam deva mieru visapkārt. Un Jehošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad tas palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Azuba, Šilhija meita. Un viņš staigāja sava tēva Asas ceļos un neatstājās no tiem, darīdams, kas Tam Kungam patika. Taču kalnu altāri netapa nopostīti, un vēl ļaudis ar savu sirdi pilnīgi neturējās pie savu tēvu Dieva. Un kas vēl par Jehošafatu stāstāms, par viņa pirmām un pēdējām dienām, redzi, tas rakstīts Jehus, Hananija dēla, stāstos, ko viņš sarakstījis Israēla ķēniņu grāmatā. Un pēc tam Jehošafats, Jūda ķēniņš, sabiedrojās ar Ahaziju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos. Un viņš ar to vienojās, kuģus taisīt, ar ko braukt uz Taršišu, un tie taisīja kuģus EcionGeberā. Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marešas, sludināja pret Jehošafatu sacīdams: tādēļ ka tu ar Ahaziju esi sabiedrojies, Tas Kungs salauzīs tavu darbu. Un kuģi tika sadragāti un nevarēja tikt uz Taršišu.