2. Laiku 20:1-37

Un pēc tam notika, ka Moaba bērni un Amona bērni, un līdz ar tiem kādi no Mehuniešiem nāca, karot pret Jehošafatu. Un vēstneši nāca un sacīja Jehošafatam: liels pulks nāk pret tevi no viņpus jūras, no Sīrijas, un redzi, tie ir Hacecon-Tamārā, tas ir Enģedijā. Tad Jehošafats izbijās un grieza savu vaigu, To Kungu meklēt, un izsauca gavēni pa visu Jūdu. Un Jūda ļaudis sapulcinājās, meklēt no Tā Kunga palīgu, un no visām Jūda pilsētām tie nāca, To Kungu meklēt. Un Jehošafats stāvēja Jūda un Jeruzālemes draudzes vidū Tā Kunga namā jaunā pagalma priekšā, Un sacīja: Kungs mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi Dievs debesīs un valdītājs visu ļaužu valstīs? Un Tavā rokā ir spēks un vara, ka neviens pret Tevi nevar celties! Vai Tu, mūsu Dievs, šās zemes iedzīvotājus neesi izdzinis Savu Israēla ļaužu priekšā, un vai to neesi devis Ābrahāma, Sava mīļā, dzimumam uz mūžīgiem laikiem? Un tie tur dzīvojuši un Tev tur taisījuši svētu vietu Tavam vārdam, sacīdami: Kad pār mums nāk nelaime, zobens, sodība, mēris un bads, tad mēs stāvēsim šī nama priekšā un Tava vaiga priekšā, tāpēc ka Tavs Vārds ir šinī namā, un kad Tevi piesauksim savās bēdās, tad Tu paklausīsi un izpestīsi. Un nu, redzi, Amona bērni un Moabs un tie no Seīra kalniem, kur Tu Israēlim neļāvi iet cauri, kad tie nāca no Ēģiptes zemes, bet tie no tiem atstājās un tos neizdeldēja, - Redzi nu, tie mums to atmaksā, nākdami, mūs izdzīt no mūsu zemes, ko Tu mums licis iemantot. Ak mūsu Dievs! Vai Tu nenesīsi tiesu pret viņiem? Jo mums nav spēka pret šo lielo pulku, kas pret mums nāk, un mēs nezinām, ko būs darīt, bet mūsu acis ir vērstas uz Tevi. Un visa Jūda valsts stāvēja Tā Kunga priekšā, arī viņu bērni, viņu sievas un viņu dēli. Tad Tā Kunga Gars nāca draudzes vidū pār Jehasiēli, Zaharijas dēlu, tas bija Benajas, tas Jeiēļa, tas Levīta Matanijas dēls, no Asafa bērniem. Un tas sacīja: klausāties, visa Jūda valsts un Jeruzālemes iedzīvotāji, un ķēniņ Jehošafat, - tā saka Tas Kungs uz jums: nebīstaties un neizbaiļojaties šā lielā pulka priekšā, jo tas karš nepieder jums, bet Dievam. Ejat rīt tiem pretī, redzi, tie nāks augšā pa Cic kalnu, un jūs tos sastapsiet ielejas galā šaipus Jeruēles tuksneša. Šinī kaujā jums nebūs jākaujas, ejat tikai klāt, stāviet un redziet Tā Kunga pestīšanu, kas ir ar jums. Jūda un Jeruzāleme, nebīstaties un neizbaiļojaties, izejat rīt viņiem pretī, jo Tas Kungs būs ar jums. Tad Jehošafats locījās ar savu vaigu pie zemes, un visi Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji metās pie zemes Tā Kunga priekšā un pielūdza To Kungu. Un Levīti no Kohāta bērniem un no Koraha bērniem cēlās, augsti slavēt To Kungu, Israēla Dievu ar skanīgu balsi, Un tie cēlās agri no rīta un izgāja uz Tekoas tuksnesi, un tiem izejot Jehošafats stāvēja un sacīja: klausiet mani, Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji, ticiet uz To Kungu, savu Dievu, tad jūs pastāvēsiet; ticiet Viņa praviešiem, tad jums labi izdosies. Un viņš sarunājās ar ļaudīm un iecēla dziedātājus Tā Kunga priekšā, ka tie svētā glītumā slavētu, apbruņoto priekšā iedami un sacīdami: “Slavējiet To Kungu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Un to brīdi, kad tie sāka dziedāt prieka un slavas dziesmas, tad Tas Kungs sūtīja domstarpības pret Amona bērniem, Moabu un tiem no Seīra kalniem, kas bija nākuši uz Jūdu, un tie tika sakauti. Jo Amona bērni un Moabs cēlās pret Seīra kalnu iedzīvotājiem un tos izdeldēja un nomaitāja, un kad tie visus Seīra iedzīvotājus bija nokāvuši, tad tie palīdzēja nomaitāt cits citu. Un Jūda nāca kalna galā pie tuksneša un griezās pret pulkiem, un redzi, tur bija miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izbēdzis. Tad Jehošafats un viņa ļaudis nāca un tos aplaupīja un atrada pie tiem ļoti daudz mantas un drēbes un dārgus rīkus, un paņēma tik daudz, ka nevarēja panest, un tie laupīja laupījumu trīs dienas, jo tur bija ļoti daudz. Un ceturtā dienā tie sapulcējās Emak Berahā, jo tur tie bija svētījuši To Kungu, tāpēc tie tās vietas vārdu nosauca Emek Beraha ieleja līdz šai dienai. Pēc tam visi vīri no Jūda un Jeruzālemes griezās atpakaļ, un Jehošafats viņu priekšā, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku; jo Tas Kungs viņus bija darījis priecīgus par viņu ienaidniekiem. Un tie nonāca Jeruzālemē ar somastabulēm un koklēm un taurēm uz Tā Kunga namu. Un bailes no Dieva nāca pār visām zemes valstīm, kad dzirdēja, ka Tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. Un Jehošafata valsts bija mierā, un viņa Dievs tam deva mieru visapkārt. Un Jehošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad tas palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Azuba, Šilhija meita. Un viņš staigāja sava tēva Asas ceļos un neatstājās no tiem, darīdams, kas Tam Kungam patika. Taču kalnu altāri netapa nopostīti, un vēl ļaudis ar savu sirdi pilnīgi neturējās pie savu tēvu Dieva. Un kas vēl par Jehošafatu stāstāms, par viņa pirmām un pēdējām dienām, redzi, tas rakstīts Jehus, Hananija dēla, stāstos, ko viņš sarakstījis Israēla ķēniņu grāmatā. Un pēc tam Jehošafats, Jūda ķēniņš, sabiedrojās ar Ahaziju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos. Un viņš ar to vienojās, kuģus taisīt, ar ko braukt uz Taršišu, un tie taisīja kuģus EcionGeberā. Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marešas, sludināja pret Jehošafatu sacīdams: tādēļ ka tu ar Ahaziju esi sabiedrojies, Tas Kungs salauzīs tavu darbu. Un kuģi tika sadragāti un nevarēja tikt uz Taršišu.