1. Samuēla 17:12-22
1. Samuēla 17:12-22 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, labi gados. Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais, Abinadabs - otrs un Šama - trešais. Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas. Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem." Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru. Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem.
1. Samuēla 17:12-22 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Betlēmes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, it labi gados. Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un viņa šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs, —pirmdzimušais, otis—Abinadabs un trešais—Sama. Bet Dāvids bija visjaunākais. Tā kā trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, Tad Dāvids reizēm gāja uz Saula sētu un reizēm atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Betlēmē. Bet šis filistietis tur slaistījās apkārt Israēla karavīru rindu priekšā ir agrās rīta stundās, ir vakaros četrdesmit dienas. Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: „Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un nones tās steidzīgi brāļiem nometnē. Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti, apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem!“ Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla karotāji, patlaban atradās terebinšu koku ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. Tad Dāvids apjozās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam taisni tanī brīdī, kad karavīri sakārtojušies izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. Israēls un filistieši nostājās gatavi kauties viena rinda pret otru. Tad Dāvids atstāja savu nesamo, to nocēlis no saviem pleciem, mantu uzrauga ziņā, skrēja pie kara pulkiem un, tur nonācis, padeva labas dienas saviem brāļiem.
1. Samuēla 17:12-22 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Dāvids nu bija dēls efratietim no Jūda Bētlemes, ar vārdu Isajus; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados. Un Isajus trīs vecākie dēli bija karā gājuši Saulam līdz, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Eliābs, pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un trešais Šimus. Un Dāvids bija jaunākais; un trīs vecākie Saulam bija gājuši līdz. Bet Dāvids gāja un nāca no Saula, sava tēva avis ganīt Bētlemē. Bet Fīlists izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas. Tad Isajus sacīja uz savu dēlu Dāvidu: ņem jel saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šās desmit maizes un steidzies nometnē pie saviem brāļiem. Bet šos desmit sierus nones virsniekam par tūkstoš, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem. Bet Sauls un šie un visi Israēla vīri bija ozolu ielejā, ar Fīlistiem karodami. Tad Dāvids cēlās agri un atstāja avis pie gana un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Isajus viņam bija pavēlējis, un nāca pie savestiem nometnes ratiem, un karaspēks izgāja uz kaušanos un sacēla kara troksni. Un Israēlieši un Fīlisti nostājās uz kaušanos, pulks pret pulku. Tad Dāvids nolika traukus pie rīku sarga un skrēja pie karapulkiem un nāca un apsveicināja savus brāļus.