1. Samuēla 17:1-58
1. Samuēla 17:1-58 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas. Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. Un filistieši nostājās uz kalna - vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna - otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā. Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja tiem: "Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs - Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!" Un filistietis vēl piebilda: "Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!" Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās. Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, labi gados. Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais, Abinadabs - otrs un Šama - trešais. Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas. Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem." Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru. Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem. Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās. Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!" Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?" Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus." Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā." Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums." Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!" Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām." Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!" Un Dāvids turpināja un sacīja: "Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām - tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas." Tad Sauls sacīja: "Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!" Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: "Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis." Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!" Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!" Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: "Kā dēls ir šis zēns, Abner?" Tad Abners viņam atbildēja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!" Tad ķēniņš Sauls sacīja: "Pajautā, kā dēls ir šis zēns!" Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. Tad Sauls viņam jautāja: "Kā dēls tu esi, jaunekli?" Un Dāvids atbildēja: "Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls."
1. Samuēla 17:1-58 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šocho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās telšu nometnē starp Šocho un Aseku pie Efas Damimas. Bet Sauls un Israēla karotāji sapulcējās un apmetās telšu nometnē Ela ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. Un filistieši nostājās uz kalna—vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna—otrā pusē, tā ka ieleja bija viņu starpā. Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts no Gātas; un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Un tam galvā bija vara bruņu cepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simts seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. Tad viņš nostājās un uzsauca novietotajam Israēla karaspēkam un sacīja dižodamies: „Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas kārtībā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs Saula kalpi? Izraugiet sev vienu viru, un tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!“ Un filistietis vēl piebilda: „Es esmu šodien zobodamies izaicinājis Israēla karaspēku: dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!“ Kad nu Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie pazaudēja drosmi un loti izbijās. Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Betlēmes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, it labi gados. Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un viņa šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs, —pirmdzimušais, otis—Abinadabs un trešais—Sama. Bet Dāvids bija visjaunākais. Tā kā trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, Tad Dāvids reizēm gāja uz Saula sētu un reizēm atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Betlēmē. Bet šis filistietis tur slaistījās apkārt Israēla karavīru rindu priekšā ir agrās rīta stundās, ir vakaros četrdesmit dienas. Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: „Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un nones tās steidzīgi brāļiem nometnē. Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti, apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem!“ Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla karotāji, patlaban atradās terebinšu koku ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. Tad Dāvids apjozās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam taisni tanī brīdī, kad karavīri sakārtojušies izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. Israēls un filistieši nostājās gatavi kauties viena rinda pret otru. Tad Dāvids atstāja savu nesamo, to nocēlis no saviem pleciem, mantu uzrauga ziņā, skrēja pie kara pulkiem un, tur nonācis, padeva labas dienas saviem brāļiem. Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, —viņš bija filistietis no Gātas, —ārā no rindas, un viņš runāja savus jau parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad vien tie šo, vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti 1 bijās. Kāds Israēla virs sacīja: „Vai jūs ari esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk ar lamu vārdiem izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām, un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva dzimtu tas atbrīvos no visām node-vām un klaušām Israēlā!“ Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: „Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu, kāds patreiz guļ uz Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kujrš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva kajra pulku?“ Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: „Tā un tā apbalvos to, kas viņu nokaus!“ Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: „Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā!“ Tad Dāvids sacīja: „Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums.“ Un viņš aizgriezās no tā prom, kas tam stāvēja līdzās, pret kādu citu un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja ar tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. Kad nu šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to pie sevis atvest. Un Dāvids sacīja Saulam: „Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!“ Bet Sauls sacīja Dāvidam: „Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām!“ Tad Dāvids sacīja Saulam: „Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, Tad es devos tos vajāt, un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu pie krēpēm, to situ un nositu. Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis; un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva kara pulkus ar lamu vārdiem izaicinājis!“ Un Dāvids turpināja un sacīja: „Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām, tas mani arī izglābs no šī filistieša rokas.“ Tad Sauls sacīja: „Ej tad ari! Tas Kungs lai ir ar tevi!“ Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas kara vīra drēbes, lika vara bruņu cepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: „Tā es nevaru iet, jo es neesmu paradis.“ Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. Tad viņš ņēma savu kūju rokā, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. Un filistietis nāca, kā pastaigā-damies, arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. Kad nu filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas vēl bija tikai jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: „Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?“ Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: „Nāc tikai šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!“ Bet Dāvids sacīja filistietim: „Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nokaušu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu kara pulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī sapulcētā kara saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!“ Kad nu filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no kara pulku rindām filistictim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no turienes akmeni, un viņš to laida ar lingu un ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to pašu, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejas piemalei un līdz pat Ekrones pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un kad Israēla bērni griezās atpakaļ no karstās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un to nesa uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, savam karapulku virspavēlniekam: „Kā dēls ir šis zēns, Abner?“ Tad Abners viņam atbildēja: „Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak ķēniņ, to es nezinu!“ Tad ķēniņš Sauls sacīja: „Pajautā, kā dēls ir šis zēns!“ Kad nu Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. Tad Sauls viņam jautāja: „Kā dēls tu esi, jaunekli?“ Un Dāvids atbildēja: „Tava kalpa, betlēmieša Isaja, dēls.“
1. Samuēla 17:1-58 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Fīlisti sapulcināja savu spēku uz karu un sapulcējās iekš Šoho, vienā Jūda cilts pilsētā un apmeta savu nometni starp Šoho un Azeku Efes-Damimā. Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās ozolu ielejā un taisījās karot pret Fīlistiem. Un Fīlisti stāvēja uz kalna viņā pusē, un Israēla ļaudis stāvēja uz kalna šai pusē, un ieleja bija viņu starpā. Tad viens stiprinieks izgāja no Fīlistu nometnes, ar vārdu Goliats no Gatas; viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Un tam bija vara cepure uz galvas un tam bija zvīņainas krūšu-bruņas un, krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši sēķeļu vara, Un lielu bruņas no vara ap lieliem, un vara šķēps uz pleciem. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava un viņa šķēpa asmens bija no sešsimt sēķeļiem dzelzs, un bruņu nesējs gāja viņa priekšā. Šis nu stāvēja un sauca uz Israēla pulkiem un uz tiem sacīja: kāpēc jūs gribat iziet un stāties uz karu? Vai es neesmu Fīlists un jūs Saula kalpi? Izmeklējiet no sevis vienu, kas pie manis nāk lejā. Ja tas ar mani varēs kauties un mani nokaus, tad mēs jums gribam būt par kalpiem, bet ja es viņu pārvaru un viņu kauju, tad jūs būsiet mums par kalpiem un mums kalposiet. Un Fīlists sacīja: es šodien Israēla pulkus esmu lamājis; dodiet man vienu vīru, ka mēs viens ar otru cīkstamies. Kad nu Sauls un viss Israēls šos Fīlista vārdus dzirdēja, tad tie iztrūcinājās un ļoti bijās. - Dāvids nu bija dēls efratietim no Jūda Bētlemes, ar vārdu Isajus; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados. Un Isajus trīs vecākie dēli bija karā gājuši Saulam līdz, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Eliābs, pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un trešais Šimus. Un Dāvids bija jaunākais; un trīs vecākie Saulam bija gājuši līdz. Bet Dāvids gāja un nāca no Saula, sava tēva avis ganīt Bētlemē. Bet Fīlists izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas. Tad Isajus sacīja uz savu dēlu Dāvidu: ņem jel saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šās desmit maizes un steidzies nometnē pie saviem brāļiem. Bet šos desmit sierus nones virsniekam par tūkstoš, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem. Bet Sauls un šie un visi Israēla vīri bija ozolu ielejā, ar Fīlistiem karodami. Tad Dāvids cēlās agri un atstāja avis pie gana un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Isajus viņam bija pavēlējis, un nāca pie savestiem nometnes ratiem, un karaspēks izgāja uz kaušanos un sacēla kara troksni. Un Israēlieši un Fīlisti nostājās uz kaušanos, pulks pret pulku. Tad Dāvids nolika traukus pie rīku sarga un skrēja pie karapulkiem un nāca un apsveicināja savus brāļus. Kad nu viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad nāca stiprinieks, vārdā Goliats, Fīlists no Gatas, no Fīlistu karapulkiem un runāja tos pašus vārdus, un Dāvids to dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru redzēja, tad tie viņa priekšā bēga un bijās ļoti. Un Israēla vīri sacīja: vai jūs to vīru esat redzējuši, kas te nāk? Viņš nāk Israēli lamāt. Un notiks, to vīru, kas šo kaus, ķēniņš darīs ļoti bagātu un tam dos savu meitu par sievu un atlaidīs viņa tēva namu no nodevām Israēlā. Tad Dāvids runāja uz vīriem, kas pie viņa stāvēja, un sacīja: kas tam vīram būs, kas šo Fīlistu kaus un novērsīs kaunu no Israēla? Jo kas viņš tāds, Fīlists, neapgraizītais, ka tas dzīvā Dieva karapulkus lamā? Tad ļaudis viņam teica tos pašus vārdus un sacīja: tā un tā tam vīram darīs, kas viņu nokaus. Bet Eliābs, viņa vecākais brālis, viņu dzirdēja ar vīriem runājam, un Eliābs apskaitās par Dāvidu un sacīja: kāpēc tad tu esi atnācis? Un pie kā tu mazo avju pulciņu tuksnesī esi pametis? Es gan zinu tavu lielību un tavu sirds blēdību, jo tu esi nācis kaušanos redzēt. Tad Dāvids sacīja: ko tad nu es esmu darījis? Vai man nav brīvi runāt? Un viņš griezās no tā pie cita un sacīja tos pašus vārdus. Un ļaudis tam atbildēja tā kā iepriekš. Kad nu šie vārdi tapa dzirdēti, ko Dāvids runāja, un Saulam tapa sacīti, tad viņš to lika atvest. Un Dāvids sacīja uz Saulu: lai nevienam sirds nezūd viņa pēc. Tavs kalps noies un kausies ar šo Fīlistu. Bet Sauls sacīja uz Dāvidu: tu nevari noiet pret šo Fīlistu, ar viņu kauties. Jo tu esi zēns un viņš ir karavīrs no savas jaunības. Tad Dāvids sacīja uz Saulu: tavs kalps ganīja sava tēva avis, tad nāca lauva un lācis un nonesa avi no ganāmā pulka. Un es to vajāju un to kāvu un izpestīju (avi) no viņa rīkles. Kad viņš nu pret mani cēlās, tad es viņu grābu pie bārdas un to situ un nokāvu. Tavs kalps ir gan lauvu, gan lāci nokāvis; tāpat būs šis neapgraizītais Fīlists, tā kā viens no tiem; jo viņš Dzīvā Dieva karapulkus ir lamājis. Un Dāvids sacīja: Tas Kungs, kas mani pestījis no lauvas un no lāča, mani arī atpestīs no šā Fīlista rokas. Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: ej tad, lai Tas Kungs tev palīdz. Un Sauls apģērba Dāvidu ar savām paša drēbēm un lika vara cepuri uz viņa galvu un to apģērba ar krūšu bruņām. Un Dāvids apjoza viņa zobenu pār savām drēbēm un sāka staigāt, jo viņš vēl to nebija ieradis. Un Dāvids sacīja uz Saulu: tā es nevaru iet, jo es to vēl neesmu ieradis. Un Dāvids to nolika no sevis nost. Un viņš ņēma savu zizli rokā un izmeklēja piecus gludus oļus no upes un tās lika gana tarbā, kas viņam bija, proti tai kulē, un viņa linga bija viņa rokā. Tā tas gāja Fīlistam pretī. Un Fīlists nāca Dāvidam arvien tuvāk, un viņa bruņu nesējs viņa priekšā. Kad nu Fīlists skatījās un Dāvidu redzēja, tad viņš to izsmēja, jo tas bija jauneklis sarkaniem vaigiem un skaistu ģīmi. Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: vai es esmu suns, ka tu ar koku pie manis nāci? Un Fīlists lādēja Dāvidu pie saviem dieviem. Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: nāc šurp pie manis, es tavu miesu došu putniem apakš debess un zvēriem laukā. Bet Dāvids sacīja uz Fīlistu: tu nāci pie manis ar zobenu un šķēpu un priekšturamām bruņām, bet es nāku pie tevis Tā Kunga Cebaot vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, ko tu esi zaimojis. Šodien Tas Kungs tevi dos manā rokā, ka es tevi nokauju un tavu galvu no tevis atņemu un Fīlistu nometnes maitas dodu putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un visa pasaule atzīs, ka Israēlim ir Dievs. Un visi šie pulki atzīs, ka Tas Kungs neizglābj ar zobenu un šķēpu: jo karš pieder Tam Kungam, Tas jūs dos mūsu rokā. Un notikās, kad nu Fīlists cēlās un nāca un Dāvidam tuvojās, tad Dāvids steidzās un skrēja uz karapulkiem, Fīlistam pretī. Un Dāvids bāza roku tarbā un izņēma vienu oli un meta ar lingu un iesvieda Fīlistam pašā pierē, tā ka akmens viņa pierē ieskrēja, un tas krita uz savu vaigu pie zemes. Tā Dāvids pārvarēja Fīlistu ar lingu un ar oli, un kāva Fīlistu un to nokāva, bet Dāvidam zobena nebija rokā. Tad Dāvids pieskrēja un piestājās pie Fīlista un ņēma viņa zobenu un to izvilka no makstīm un to nokāva un tam ar to nocirta galvu. Kad nu Fīlisti redzēja, ka viņu varenais bija miris, tad tie bēga. Un Israēla un Jūda vīri cēlās un gavilēja un vajāja Fīlistus, kamēr nāk ielejā un līdz pašiem Ekronas vārtiem; un Fīlistu nokautie krita uz Šaāraimas ceļa un līdz Gatai un līdz Ekronai. Un Israēla bērni griezās atpakaļ no Fīlistu dzīšanas un aplaupīja viņu nometni. Un Dāvids ņēma Fīlista galvu un to nonesa uz Jeruzālemi, bet viņa bruņas viņš nolika savā teltī. Bet kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pret Fīlistu, tad tas uz Abneru, kara lielkungu, sacīja: kam dēls ir šis jauneklis, Abner? Tad Abners sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, ķēniņ, to es nezinu. Tad ķēniņš sacīja: vaicā jel, kam dēls šis jauneklis ir? Kad nu Dāvids atpakaļ griezās no Fīlista kaušanas, tad Abners viņu ņēma un veda Saula priekšā, un Fīlista galva bija viņa rokā. Un Sauls uz to sacīja: kam dēls tu esi, puisi? Dāvids sacīja: tava kalpa Isajus, Bētlemieša, dēls.