1. Samuēla 17:1-30
1. Samuēla 17:1-30 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas. Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. Un filistieši nostājās uz kalna - vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna - otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā. Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja tiem: "Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs - Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!" Un filistietis vēl piebilda: "Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!" Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās. Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, labi gados. Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais, Abinadabs - otrs un Šama - trešais. Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas. Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem." Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru. Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem. Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās. Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!" Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?" Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus." Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā." Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums." Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais.
1. Samuēla 17:1-30 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šocho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās telšu nometnē starp Šocho un Aseku pie Efas Damimas. Bet Sauls un Israēla karotāji sapulcējās un apmetās telšu nometnē Ela ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. Un filistieši nostājās uz kalna—vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna—otrā pusē, tā ka ieleja bija viņu starpā. Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts no Gātas; un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Un tam galvā bija vara bruņu cepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simts seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. Tad viņš nostājās un uzsauca novietotajam Israēla karaspēkam un sacīja dižodamies: „Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas kārtībā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs Saula kalpi? Izraugiet sev vienu viru, un tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!“ Un filistietis vēl piebilda: „Es esmu šodien zobodamies izaicinājis Israēla karaspēku: dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!“ Kad nu Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie pazaudēja drosmi un loti izbijās. Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Betlēmes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, it labi gados. Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un viņa šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs, —pirmdzimušais, otis—Abinadabs un trešais—Sama. Bet Dāvids bija visjaunākais. Tā kā trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, Tad Dāvids reizēm gāja uz Saula sētu un reizēm atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Betlēmē. Bet šis filistietis tur slaistījās apkārt Israēla karavīru rindu priekšā ir agrās rīta stundās, ir vakaros četrdesmit dienas. Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: „Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un nones tās steidzīgi brāļiem nometnē. Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti, apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem!“ Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla karotāji, patlaban atradās terebinšu koku ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. Tad Dāvids apjozās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam taisni tanī brīdī, kad karavīri sakārtojušies izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. Israēls un filistieši nostājās gatavi kauties viena rinda pret otru. Tad Dāvids atstāja savu nesamo, to nocēlis no saviem pleciem, mantu uzrauga ziņā, skrēja pie kara pulkiem un, tur nonācis, padeva labas dienas saviem brāļiem. Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, —viņš bija filistietis no Gātas, —ārā no rindas, un viņš runāja savus jau parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad vien tie šo, vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti 1 bijās. Kāds Israēla virs sacīja: „Vai jūs ari esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk ar lamu vārdiem izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām, un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva dzimtu tas atbrīvos no visām node-vām un klaušām Israēlā!“ Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: „Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu, kāds patreiz guļ uz Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kujrš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva kajra pulku?“ Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: „Tā un tā apbalvos to, kas viņu nokaus!“ Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: „Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā!“ Tad Dāvids sacīja: „Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums.“ Un viņš aizgriezās no tā prom, kas tam stāvēja līdzās, pret kādu citu un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja ar tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais.
1. Samuēla 17:1-30 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Fīlisti sapulcināja savu spēku uz karu un sapulcējās iekš Šoho, vienā Jūda cilts pilsētā un apmeta savu nometni starp Šoho un Azeku Efes-Damimā. Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās ozolu ielejā un taisījās karot pret Fīlistiem. Un Fīlisti stāvēja uz kalna viņā pusē, un Israēla ļaudis stāvēja uz kalna šai pusē, un ieleja bija viņu starpā. Tad viens stiprinieks izgāja no Fīlistu nometnes, ar vārdu Goliats no Gatas; viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Un tam bija vara cepure uz galvas un tam bija zvīņainas krūšu-bruņas un, krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši sēķeļu vara, Un lielu bruņas no vara ap lieliem, un vara šķēps uz pleciem. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava un viņa šķēpa asmens bija no sešsimt sēķeļiem dzelzs, un bruņu nesējs gāja viņa priekšā. Šis nu stāvēja un sauca uz Israēla pulkiem un uz tiem sacīja: kāpēc jūs gribat iziet un stāties uz karu? Vai es neesmu Fīlists un jūs Saula kalpi? Izmeklējiet no sevis vienu, kas pie manis nāk lejā. Ja tas ar mani varēs kauties un mani nokaus, tad mēs jums gribam būt par kalpiem, bet ja es viņu pārvaru un viņu kauju, tad jūs būsiet mums par kalpiem un mums kalposiet. Un Fīlists sacīja: es šodien Israēla pulkus esmu lamājis; dodiet man vienu vīru, ka mēs viens ar otru cīkstamies. Kad nu Sauls un viss Israēls šos Fīlista vārdus dzirdēja, tad tie iztrūcinājās un ļoti bijās. - Dāvids nu bija dēls efratietim no Jūda Bētlemes, ar vārdu Isajus; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados. Un Isajus trīs vecākie dēli bija karā gājuši Saulam līdz, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Eliābs, pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un trešais Šimus. Un Dāvids bija jaunākais; un trīs vecākie Saulam bija gājuši līdz. Bet Dāvids gāja un nāca no Saula, sava tēva avis ganīt Bētlemē. Bet Fīlists izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas. Tad Isajus sacīja uz savu dēlu Dāvidu: ņem jel saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šās desmit maizes un steidzies nometnē pie saviem brāļiem. Bet šos desmit sierus nones virsniekam par tūkstoš, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem. Bet Sauls un šie un visi Israēla vīri bija ozolu ielejā, ar Fīlistiem karodami. Tad Dāvids cēlās agri un atstāja avis pie gana un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Isajus viņam bija pavēlējis, un nāca pie savestiem nometnes ratiem, un karaspēks izgāja uz kaušanos un sacēla kara troksni. Un Israēlieši un Fīlisti nostājās uz kaušanos, pulks pret pulku. Tad Dāvids nolika traukus pie rīku sarga un skrēja pie karapulkiem un nāca un apsveicināja savus brāļus. Kad nu viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad nāca stiprinieks, vārdā Goliats, Fīlists no Gatas, no Fīlistu karapulkiem un runāja tos pašus vārdus, un Dāvids to dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru redzēja, tad tie viņa priekšā bēga un bijās ļoti. Un Israēla vīri sacīja: vai jūs to vīru esat redzējuši, kas te nāk? Viņš nāk Israēli lamāt. Un notiks, to vīru, kas šo kaus, ķēniņš darīs ļoti bagātu un tam dos savu meitu par sievu un atlaidīs viņa tēva namu no nodevām Israēlā. Tad Dāvids runāja uz vīriem, kas pie viņa stāvēja, un sacīja: kas tam vīram būs, kas šo Fīlistu kaus un novērsīs kaunu no Israēla? Jo kas viņš tāds, Fīlists, neapgraizītais, ka tas dzīvā Dieva karapulkus lamā? Tad ļaudis viņam teica tos pašus vārdus un sacīja: tā un tā tam vīram darīs, kas viņu nokaus. Bet Eliābs, viņa vecākais brālis, viņu dzirdēja ar vīriem runājam, un Eliābs apskaitās par Dāvidu un sacīja: kāpēc tad tu esi atnācis? Un pie kā tu mazo avju pulciņu tuksnesī esi pametis? Es gan zinu tavu lielību un tavu sirds blēdību, jo tu esi nācis kaušanos redzēt. Tad Dāvids sacīja: ko tad nu es esmu darījis? Vai man nav brīvi runāt? Un viņš griezās no tā pie cita un sacīja tos pašus vārdus. Un ļaudis tam atbildēja tā kā iepriekš.