Lūkas 8:40-56

Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja. Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā, jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu. Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt, piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās. Bet Jēzus jautāja: "Kas Mani ir aizskāris?" Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: "Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež." Bet Jēzus sacīja: "Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis." Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. Bet Viņš tai sacīja: "Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!" Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: "Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju." Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: "Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta." Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti. Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ." Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi, bet Viņš satvēra tās roku un sauca: "Meitiņ, celies augšā!" Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst. Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet Viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.