Lūkas 20:1-19

Un notika, kad Viņš kādā dienā Templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, Viņam piestājās augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem un jautāja Viņam: "Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?" Bet Viņš tiem atteica: "Arī Es jums vienu vārdu vaicāšu: sakait man, Jāņa kristība - vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?" Bet tie savā starpā sāka spriest: "Ja mēs teiksim: no debesīm, - Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, - visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis." Un tie atbildēja: "Mēs nezinām, no kurienes." Tad Jēzus viņiem sacīja: "Tad arī Es jums nesaku, kā pilnvarā Es šīs lietas daru." Bet ļaudīm Viņš sāka stāstīt šādu līdzību: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzīvot uz citurieni. Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtīja savu kalpu, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ. Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet arī šo viņi sita, apsmēja un sūtīja atpakaļ tukšā. Vēl trešo viņš sūtīja. Bet arī šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā. Tad vīnadārza īpašnieks sacīja: ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies. Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās. Un viņi to izmeta ārā no vīnadārza un nokāva. Ko nu gan darīs viņiem vīnadārza īpašnieks? Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīnadārzu izdos citiem." Klausītāji sacīja: "To tik ne." Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: "Kā tad ir rakstīts: akmens, kuru namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni. Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to tas sadragās." Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka Viņš līdzību bija teicis par viņiem, no tā brīža centās pielikt rokas pie Viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.