3. Mozus 13
13
1Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: 2"Ja kāda cilvēka miesas ādā metas tūkums vai augonis, vai balti ādas plankumi, kas norāda uz spitālību, un viņa miesas āda liktos slima, tad lai tādu ved pie priestera Ārona vai viņa dēliem priesteriem. 3Un priesteris lai apskata miesas ādas vainu: ja mati virs slimās vietas ir kļuvuši balti un slimā vieta izskatās dziļāka, salīdzinot ar pārējo ādu, tad tā ir spitālības pazīme; priesteris lai to apskata un atzīst tādu par nešķīstu. 4Bet, ja viņa ādā ir balti plankumi un ādā iedobumi nav saskatāmi, un arī mati vainā nav kļuvuši balti, tad priesteris lai to iesloga uz septiņām dienām. 5Un septītajā dienā lai priesteris viņu apskata, un redzi, ja vaina ādā palikusi tāda pati un nav izpletusies, tad lai priesteris viņu iesloga vēl uz nākamām septiņām dienām. 6Un pēc šīm septiņām dienām lai priesteris to apskata otru reizi, un redzi, ja vaina ir sadzijusi un slimība ādā nav izpletusies, tad lai priesteris viņu atzīst par šķīstu; tas ir bijis kāds parasts izsitums, bet viņš pats lai mazgā savas drēbes, un tad viņš ir šķīsts. 7Bet, ja balto plankumu vieta ādā ir izpletusies pēc tam, kad tas ir ticis priestera apraudzīts, lai viņu šķīstītu, tad lai to parāda priesterim otru reizi. 8Un, ja nu priesteris redz, lūk, tā vieta ādā ar baltiem plankumiem ir izpletusies, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķīstu: tā patiesi ir spitālība. 9Ja kāds cilvēks saslimst ar spitālību, tad tas ir jāved rādīt priesterim. 10Un priesteris to apraudzīs, un redzi, ja ādā iemeties balts tūkums, kas matus virs tā pārvērtis baltus, un tūkumā ir ieaugusi lieka gaļa, 11tad tā ir nelaimes nesēja spitālība, kas iemetusies viņa miesas ādā, un priesteris lai viņu atzīst par nešķīstu; taču tas lai viņu neiesloga, jo tas ir nešķīsts. 12Un, ja spitālība caur ādu lauzdamās laužas uz āru, tā ka spitālība sāk pārņemt visu ādu, sākot ar galvu līdz tā kājām, visu ķermeni, cik tālu to priesteris redz, 13un priesteris redz, ka, lūk, spitālība ir pārklājusi it visu viņa miesu, tad tas, kam tā vaina, ir jāatzīst par šķīstu; viņš viss ir kļuvis balts, viņš ir šķīsts. 14Bet, tiklīdz kādā dienā viņam uzmetas lieka gaļa, tad tas tūdaļ ir pasludināms par nešķīstu. 15Un, kad priesteris ierauga lieko gaļu, tad tas tūdaļ atzīst slimnieku par nešķīstu, jo liekā gaļa pati par sevi ir nešķīsta, tā ir spitālības pazīme. 16Bet, ja liekā gaļa izzūd un pārvēršas baltā miesā, tad lai viņš nāk pie priestera. 17Un priesteris viņu aplūkos un redzēs - lūk, slimā vieta atkal ir kļuvusi balta, tad priesterim tas, kam šī vaina ir bijusi, ir jāatzīst par šķīstu; un viņš patiesi ir šķīsts. 18Bet, ja miesas ādā ir bijis kāds augonis, kas ir sadzijis, 19un ja parādās augoņa vietā vai nu balts uztūkums, vai baltas pūtes, kuras krāsojas iesarkanas, tad lai viņu parāda priesterim. 20Un priesteris viņu apskatīs, un redzi, ja tā vieta izskatās dziļāka, salīdzinot ar pārējo ādu, un mati virs tās kļuvuši balti, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķīstu, jo tad tā ir spitālības vaina, kas sitas ārā caur augoni. 21Bet, ja priesteris, to apskatīdams, tanī neierauga baltus matus, nedz arī kādi iedobumi ādā ir saskatāmi, un augoņa vieta sadzīst, tad priesteris lai viņu iesloga uz septiņām dienām. 22Bet, ja tā ādā lauzdamās laužas uz āru, tad priesterim viņš ir jāatzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības pazīme. 23Bet, ja zem ādas paliek pūtītes un tās neizlaužas ādai cauri, tad, ja tā dzīst, tad tā ir tūkuma iezīme, un priesterim būs viņu atzīt par šķīstu. 24Vai arī ja miesas āda pēc uguns apdeguma ir sadzijusi un apdeguma vietā ir baltas pūtes, kas krāsojas iesarkanas vai arī paliek baltas, 25tad tādu lai priesteris apskata, un redzi, ja mati tanī pūtītēm apklātā vietā ir kļuvuši balti un šī vieta izskatās dziļāka, salīdzinot ar pārējo ādu, tad tā ir spitālība, kas, lauzdamās uz āru, parādās apdeguma vietā; tādu lai priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības vaina. 26Bet, ja priesteris viņu apskata un tur virs pūtītēm nav baltu matu, un arī iedobumu nav ādā, un tā sadzīst, tad lai tādu priesteris iesloga uz septiņām dienām. 27Un septītajā dienā lai priesteris viņu apskata; ja tā lauzdamās laužas ādai cauri, tad lai tādu priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības vaina. 28Bet, ja zem ādas paliek pūtītes, kas nesitas ādai cauri uz āru, bet sadzīst, tad tas ir apdeguma tūkums; tāpēc priesterim viņu būs atzīt par šķīstu, jo tā ir apdeguma sadzīšanas plēve. 29Bet, ja kādam vīram vai sievai vaina ir metusies galvā vai bārdā, 30tad lai priesteris šo vainu apskata, un redzi, ja tā vieta izskatās dziļāka, salīdzinot ar pārējo ādu, un mati ir plāni un iedzelteni, tad tādu lai priesteris atzīst par nešķīstu; tā ir spitālība galvā vai bārdā. 31Bet, ja priesteris apskata ar izsitumiem saslimušo vietu un tur nekāda iedobuma ādā nav un tanī nav arī melnu matu, tad tādu lai priesteris iesloga uz septiņām dienām. 32Un lai priesteris aplūko vainu septītajā dienā, un redzi, ja izsitums nav izplatījies tālāk un tanī vietā nav arī iedzeltenu matu, un tā neizskatās dziļāka, salīdzinot ar pārējo ādu, 33tad lai viņam nodzen matus, bet izsituma vietu lai neaizskar, un tādu lai priesteris iesloga otru reizi uz septiņām dienām. 34Un septītajā dienā lai priesteris apskata izsitumu, un redzi, ja izsitums ādā nav tālāk izplatījies un ādā nav nekādu iedobumu, tad priesterim viņu būs pasludināt par šķīstu, bet tam pašam ir jāmazgā savas drēbes, un lai viņš ir šķīsts. 35Bet, ja izsitums lauzdamies laužas tālāk cauri ādai pēc viņa pasludināšanas par šķīstu 36un viņu aprauga priesteris, un redzi, izsitums ādā ir izpleties tālāk, tad lai priesteris sīkāk nepētī, vai mati ir kļuvuši iedzelteni, - viņš ir nešķīsts. 37Bet, ja tas izsitums, viņam to aplūkojot, ir tādā pat stāvoklī un tanī vietā aug melni mati, tad viņa izsitums ir izārstēts un viņš ir šķīsts, un arī priesterim viņš ir jāatzīst par šķīstu. 38Bet, ja kādam vīram vai kādai sievai uz viņu miesas ādas mestos gaiši plankumi, plankumi ar baltām pūtēm, 39un priesteris viņus apskatītu, un redzi, viņu miesas ādā ir bālas baltas pūtes, tad tas ir nevainīgs izsitums, kas aug viņa ādā, un viņš ir šķīsts. 40Un, ja kādam vīram izkrīt galvas mati un tas kļūst plikpauris, viņš ir šķīsts; 41un, ja no viņa galvas deniņiem un virs pieres izzūd mati un viņš kļūst plikpauris, arī tad viņš ir šķīsts. 42Bet, ja viņa plikā paurī vai pie deniņiem iemetas balts izsitums, kas kļūst iesarkans, tad tā ir spitālība, kas attīstās viņa plikā paurī vai pie deniņiem. 43Lai tādu apskata priesteris, un redzi, ja izsituma pacēlumi ir balti un krāsojas iesarkani vai nu viņa plikā paurī, vai pie deniņiem un tie izskatās kā miesas ādas spitālīgie izsitumi, 44tad tāds vīrs ir spitālīgs; viņš ir nešķīsts, un arī priesterim būs viņu atzīt par nešķīstu, jo tam galvā ir spitālības vaina. 45Un, kas ir spitālīgs, tam savas drēbes ir jāsaplēš, un viņa galva lai ir neapsegta, ar nekoptiem matiem, un viņa lūpas lai ir apsegtas, un viņš lai sauc: nešķīsts! nešķīsts! 46Un visu to laiku, kamēr šis izsitums ir uz viņa, tas ir nešķīsts; tam ir jādzīvo atsevišķi, un viņa mājas vietai jāatrodas ārpus nometnes. 47Un, ja spitālības vaina būs pie drēbēm, vai nu pie vilnas, vai linu drēbēm, 48vai tās būtu austas vai adītas, vai no liniem, vai no vilnas, vai pie ādām un pie ādas izstrādājumiem, vienalga, 49ja tikai parādās slimības dzelteni iesarkanā iedīgļa krāsa vai pie drēbēm, vai pie ādas, vai nu pie austām, vai pie adītām drēbēm, vai pie kāda ādas priekšmeta, tad tā ir spitālība un tai ir jātiek rādītai priesterim. 50Un priesteris lai šādu vainu aplūko, un to, kam tāda vaina ir, lai iesloga uz septiņām dienām. 51Bet septītajā dienā lai viņš to apskata, un, ja slimība ir tālāk izplatījusies vai nu uz drēbēm, vai uz austām vai adītām, vai uz ādas, vai uz jebkādiem ādas izstrādājumiem, tad tā ir ļaundabīga spitālība, tāds ir nešķīsts. 52Un lai viņš sadedzina savas drēbes, vai austas, vai adītas, vai no vilnas, vai no liniem, kā arī visus ādas izstrādājumus, kādi vien tam būtu, jo tā slimība ir ļaundabīga spitālība, tāpēc tos būs sadedzināt ugunī. 53Un, ja priesteris aplūko, un redzi, slimība nav izplatījusies nedz uz drēbēm, vai austām, vai adītām, nedz uz jebkādiem ādas izstrādājumiem, 54tad priesterim būs pavēlēt, lai mazgā visu, kas tam slimības laikā bijis mugurā, un lai viņu iesloga otru reizi uz septiņām dienām. 55Pēc tam kad viņš ir ticis mazgāts, lai priesteris vainu aplūko, un redzi, ja viņa acīs slimības pazīmes nav mainījušās, bet arī slimība nav tālāk izplatījusies, tad tomēr tas ir nešķīsts, un drēbes ir sadedzināmas ugunī, jo tā ir spitālības ieēdusies vaina, vai nu uz drēbes iekšpuses, vai uz tās ārpuses. 56Un, ja priesteris to aplūko, un redzi, pēc mazgāšanas aizdomīgā vieta ir mainījusies, tad lai tas tādu vietu izplēš no drēbēm vai no ādas, vai no austām, vai no adītām drēbēm. 57Bet, ja vēl aizvien redz pie drēbēm, vai nu pie austām, vai adītām, vai pie kādiem ādas izstrādājumiem kaut ko aizdomīgu, tad lai itin viss tiek sadedzināts ugunī, kas slimniekam ir bijis mugurā. 58Un drēbes, vai nu austas, vai adītas, vai ādas dažādie izstrādājumi, kurus jūs esat mazgājuši, ja slimības pazīmes no tām atstājas, ir mazgājamas otru reizi, un tikai tad atzīstamas par šķīstām." 59Šie ir bauslības noteikumi par spitālību un drēbēm, gan par vilnas drēbēm, gan par linu, vai nu austām, vai adītām, un visādiem ādas izstrādājumiem, kā tos turēt: vai par šķīstiem vai par nešķīstiem.
Pašlaik izvēlēts:
3. Mozus 13: RT65
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965