Raudu dziesmas 4
4
1Kā gan apsūbējis zelta spožums, kā gan mainījies pats tīrākais zelts! Svētnīcas dārgie akmeņi ir izkaisīti visos ielas stūros. 2Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie kļuvuši līdzīgi māla traukiem, podnieka roku darbam. 3Pat šakāļu mātes zīda savus mazuļus un baro tos; bet manas tautas meita ir kļuvusi nežēlīga kā strausi tuksnesī. 4Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod. 5Kas ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas; kas audzināti purpurā, tie tagad guļ uz mēslu kaudzes. 6Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam nepieliekot rokas. 7Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesas bija sārtākas nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs. 8Bet tagad viņu sejas ir melnākas nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir izkaltusi kā plāna skaida. 9Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma. 10Visžēlsirdīgāko sievu rokas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā. 11Tas Kungs ir piepildījis Savu dusmu mēru, Viņš izlējis Savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus. 12Ne ķēniņi zemes virsū, ne visas pasaules iedzīvotāji nekad nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem. 13Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priesteru noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis. 14Tie klejoja kā akli pa ielām, aptraipīti asinīm, tā ka nevarēja aizskart viņu drēbes. 15Ļaudis sauca uz viņiem: "Prom, nešķīstie! Prom, prom, neskarieties nekam klāt!" Un, kad viņi bēga un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat citu tautu starpā: "Viņi nedrīkst ilgāk palikt te." 16Tā Kunga dusmas viņus izklīdināja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un vecajus nežēloja. 17Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis pēc palīdzības, jo mēs gaidīt gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt. 18Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt pa savām ielām. Mūsu gals ir tuvu, skaitītas mūsu dienas, mūsu gals ir klāt. 19Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī. 20Mūsu dzīvības gars, Tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, par kuru domājām: Viņa ēnā dzīvosim tautu starpā. 21Priecājies un līksmojies, Edoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Arī tev neies garām kauss, tu piedzersies un izģērbsies kaila. 22Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Viņš tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās.
Pašlaik izvēlēts:
Raudu dziesmas 4: RT65
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965