Ījaba 3
3
1Un Ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis. 2Un Ījabs izsaucās un sacīja: 3"Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns! 4Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri! 5Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu! 6Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu skaitā! 7Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks! 8Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu! 9Tumšas lai paliek tās rītausmas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu, 10jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatienam. 11Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai gājis bojā, kad es iznācu no mātes klēpja? 12Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai zīstu? 13Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta 14kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem - tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas, 15vai kopā ar lieliem kungiem, kuriem bija zelts un kas savus namus pildīja pilnus ar sudrabu; 16vai atkal līdzīgi nelaikā dzimušam bērnam manis vairs nebūtu, vai es būtu izzudis kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis. 17Tur pat bezdievīgie ir mitējušies trakot savās dusmās, un tur atdusa tiem, kuru spēki ir galā, 18tur apcietinātie gūstekņi visi kopā atrod mieru, tie nedzird darba uzrauga balsi. 19Tur mazs un liels ir tas pats, un kalps no sava kunga top brīvs. 20Bet kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība? 21Tiem, kas ilgodamies gaida nāvi, un tās nav? Tiem, kas rok pēc tās vairāk nekā pēc apslēptas mantas? 22Tiem, kas priecātos par kapa akmeņu kopu, kas gavilētu, ja būtu atraduši savu kapa vietu? 23Kāpēc Viņš to nedod tam stiprajam vīram, kam viņa ceļš ir naktī apslēpts un kam Dievs izeju ir noslēdzis? 24Jo, iekāms es vēl savu maizīti ēdu, jau atskan manas nopūtas, un manas vaimanas plūst kā ūdens. 25Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis; 26un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām."
Pašlaik izvēlēts:
Ījaba 3: RT65
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965