Ījaba 21
21
1Ījabs atkal atbildēja un sacīja: 2"Klausaities, klausaities manu runu, un lai tā aizstāj man jūsu mierinājumus! 3Atļaujiet man runāt, un pēc maniem vārdiem tad tu vari, cik gribi, zoboties! 4Vai tad mana sūdzība vēršas pret cilvēkiem, bet vai man nav iemesla savā garā būt nepacietīgam? 5Pagriezieties šurp pie manis - un jūs sastingsit un liksit roku uz savas mutes! 6Pat man, tiklīdz es to tikai pieminu, ir jāizbīstas, un manu miesu sagrābj šaušalas! 7Kāpēc bezdievīgie paliek dzīvi, top veci un pieņemas pat vareni spēkā? 8Viņu vaigu priekšā ir nostiprinājušies to pēcnācēji, un viņu acu priekšā ir viņu atvašu atvases. 9Viņu nami stāv neapdraudēti, tiem nevaid it nekādas bailes, un viņus neskar Dieva rīkste. 10Viņu vērsis aplec un neatstāj teles ālavās, viņu govs atnesas, tā neizmetas. 11Tie savus mazos zēnus izlaiž kā avju pulkus, un viņu bērni lēkā bariem. 12Tie ir līksmi ar bungām un cītarām un priecājas ar stabuļu skaņām. 13Tie savas dienas vada brangi pārtikuši un mierā ieslīgst mirušo valstī. 14Un, lūk, tomēr tie ir, kas saka Dievam: atkāpies no mums, mums nav nekādas patikas zināt Tavus ceļus! 15Kas tad ir tas Visuvarenais, ka mēs lai Viņam kalpojam, un ko tas līdz, ka mēs Viņu pielūdzam? 16Redziet, viņu laime un labklājība tomēr nav viņu rokās, un lai no manis tālu paliek bezdievīgo domāšanas veids! 17Bet cik bieži tad gadās, ka izdziest bezdievīgo gaismeklis un viņus skar iznīcības pirksts, ka Viņš viņiem piešķir likteņus saskaņā ar Savām dusmām, 18ka tie kļūst kā salmi vēja varā, kā pelavas, ko virpuļos aiznes lielā auka? 19Dievs pataupa, jūs sakāt, viņa nelaimi viņa bērniem. Taču Dievam vajadzētu to atmaksāt viņam pašam un tā, lai viņš to mana, 20ka lai viņa paša acis redz savu postu un lai viņš dzer malku no Visuvarenā bardzības! 21Un kāda gan tam bēda pēc paša dzīves par savu namu pēc tam, kad pārtraukts viņa ritošo mēnešu skaits? 22Vai kāds dos pamācības Dievam, Viņam, kas tiesā pat visaugstākos? 23Te viens nomirst pilns spēka visā mierā, pilnīgi bez rūpēm; 24viņa slauktuves un podi ir pilni piena, un smadzenes viņa kaulos ir barības spēcinātas; 25un citam jāmirst dvēseles sarūgtinājumā, un tas nemaz nav baudījis laimes labumus. 26Un abi vienādi tie guļ kapa smiltīs, un pāri tiem sedzas iznīcība. 27Redziet, es labi zinu jūsu slepenos sirds nodomus, jūsu aizmugurisko viltu un paņēmienus, ar kādiem jūs man darāt pāri. 28Ja jūs sakāt: kur tad palicis dižciltīgā mājoklis, un kur ir bezdievīgo telts un iedzīve? - 29vai tad jūs neesat jautājuši tiem, kas tālus ceļus staigā un kuru zīmes jūs neatstājat bez ievērības? 30Proti, ka ļaunais glābjas nelaimes dienā un bardzības dienā top pasargāts. 31Un kas viņam atklāti acīs viņa ceļu pārmet, kas viņu soda, kad tas ko dara? 32Nē, viņu vēl svinīgi pavada uz pēdējo dusas vietu un izliek pie viņa kapa vēl sardzi. 33Maigi sedz viņu ielejas velēnas, un viņa dzīves gaitas turpina tālāk visa pasaule, tāpat kā bezgala daudz ir bijis viņam priekšgājēju. 34Kālab tad jūs mani mierināt ar neīstu patiesību? Jūsu atbildes ir un paliek tikai māņi."
Pašlaik izvēlēts:
Ījaba 21: RT65
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
© Latvijas Bībeles biedrība, 1997, © Britu un ārzemju Bībeles biedrība, 1965
© Latvian Bible Society, 1997, © British and Foreign Bible Society, 1965