Soģu 9:22-57

Kad nu Abimelehs bija trīs gadus valdījis pār Israēlu, tad Dievs deva ļaunu prātu Abimeleha un Sihemas varasvīru starpā, tā ka Sihemas varasvīri lauza uzticību Abimeleham un atstājās no viņa. Tas notika tādēļ, lai viņa varmācība, kas bija nodarīta septiņdesmit Jerubbaala dēliem, kristu uz viņu un viņu asinis lai nāktu pār Abimelehu, viņu brāli, kas tos pats bija nogalinājis, un lai tās nāktu arī pār Sihemas varasvīriem, kuri bija stiprinājuši viņa rokas, lai viņš nokautu savus brāļus. Lai noskaņotu ļaudis pret Abimelehu, Sihemas varasvīri novietoja kalnos paslēptus laupītājus. Tiem vajadzēja aplaupīt ikvienu ceļa gājēju. Tas tika paziņots Abimeleham. Toreiz Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem, lai apmestos Sihemā, un Sihemas varasvīri viņam uzticējās. Reiz tie izgāja ārā uz lauka un nolasīja vīna dārzus, izspieda sulu un svinēja prieka svētkus, tad tie devās sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abimelehu. Tad Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: "Kas gan ir Abimelehs, un kas esam mēs, sihemieši, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubbaala dēls un Zebuls viņa pilnvarotais? Vai viņam nevajadzētu kalpot Hemora, Sihemas tēva, vīriem? Kādēļ tad mums ir jākalpo viņam? Ak, kaut šī tauta būtu manā vadībā, gan tad es izdzītu Abimelehu!" Un Abimeleham viņš teica: "Pastiprini savu karaspēku un nāc laukā!" Kad nu Zebuls, pilsētas virspavēlnieks, šos Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņam sametās dusmas. Viņš slepeni nosūtīja ziņnešus pie Abimeleha uz Arūmu un vēstīja: "Redzi, Gaāls, Ebeda dēls, ar saviem brāļiem ir atnākuši uz Sihemu, un tagad tie sakūda pilsētu pret tevi. Tādēļ celies tu un arī tie karavīri, kas ir pie tevis, nakts laikā un apmeties tīrumu aizsegā. Bet rīt agri, saulei lecot, celies un uzbrūc pilsētai. Un redzi, kad viņš ar karavīriem, kas turas pie viņa, izietu tev pretī, tad tu varētu darīt, kā tava roka to atrod par iespējamu." Tad Abimelehs ar karavīru saimi, kas bija pie viņa, cēlās naktī, devās ceļā tīrumu aizsegā un četros pulkos ielenca Sihemu. Bet Gaāls, Egeda dēls, iznāca laukā un nostājās pilsētas vārtos; tad Abimelehs un visi tie, kas bija pie viņa, cēlās ārā no paslēptuves. Tiklīdz Gaāls ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebulam: "Redzi, tur taču kareivji dodas lejup no kalnu virsotnēm!" Bet Zebuls viņam saka: "Kalnu ēnas tev šķiet vīri esam." Gaāls tomēr nerimās un teica: "Nē, tie ir karavīri, kas nāk lejup, un tur ir vēl viens pulks karavīru, kas nāk pa ceļu no Burvju ozoliem." Tad Zebuls viņam sacīja: "Kur nu tagad ir tava mute, ar ko tu teici: kas ir Abimelehs, ka mums būs viņam kalpot labu prātu? Vai tā nav tā tauta, par kuru tu ņirgājies? Izej nu tagad ārā un karo pret viņiem!" Un Gaāls izgāja Sihemas varasvīru priekšgalā un karoja pret Abimelehu. Un Abimelehs to vajāja, un tas bēga no viņa, un daudzi krita, un nokautie gulēja līdz pat pilsētas vārtiem. Tad Abimelehs atgriezās Arumā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie nepalika dzīvot Sihemā. Un notika nākamajā dienā, ka ļaudis izgāja tīrumā, un tas tika paziņots Abimeleham. Tad viņš sapulcināja savu karaspēku, sadalīja to trijos pulkos un tos paslēpa laukos. Un, kad viņš vēroja, ka tauta pašreiz nāk laukā no pilsētas, tad viņš devās pret tiem cīņā un tos apkāva. Un Abimelehs un tie pulki, kas pie viņa bija, devās tālāk uz priekšu un apstājās pie pilsētas vārtiem, bet divi pulki uzbruka visiem tiem, kas atradās laukā, un arī tos nogalināja. Tā Abimelehs karoja pret pilsētu visu dienu, un viņš arī ieņēma pilsētu un nokāva visus ļaudis, kas atradās pilsētā, un, nopostījis pilsētu, pārkaisīja to ar sāli. Kad visi Sihemas pils iemītnieki to dzirdēja, tad tie gāja Derības dieva nama tornī. Un, tiklīdz Abimeleham tika paziņots, ka visi Sihemas pils varasvīri ir sapulcējušies vienkopus, tad Abimelehs devās ar visu savu karaspēku, kas bija pie viņa, augšup Salmona kalnā. Tur Abimelehs ņēma savā rokā cirvi, nocirta kāda koka zaru, uzcēla un uzlika to uz saviem pleciem; tad viņš sacīja tai tautai, kas bija pie viņa: "Ko jūs redzat mani darām, to steigšus darait arī jūs, tāpat kā es!" Tad arī visi ļaudis nocirta pa zaram un sekoja Abimeleham. Viņi nolika zarus pie stiprā torņa un aizdedzināja tos ar uguni; tā nomira visi Sihemas pils ļaudis, ap tūkstoš vīru un sievu. Tad Abimelehs devās pret Tebecu, uzcēla savas teltis tai visapkārt un ieņēma to. Bet pilsētas vidū atradās stiprs nocietinājums, tur sabēga visi vīri un visas sievas, un visi pilsētas varasvīri; un tie visu aiz sevis noslēdza un uzkāpa uz torņa jumta. Kad nu Abimelehs bija tuvu nocietinājumam, tad viņš devās pret to uzbrukumā un izlauzās līdz cietokšņa durvīm, lai tās sadedzinātu ar uguni. Bet tad kāda sieva nometa virsējo dzirnu akmeni uz Abimeleha galvu, un tas sadragāja viņa galvaskausu. Tad viņš steidzīgi piesauca savu puisi ieroču nesēju un pavēlēja tam: "Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani nesaka, ka kāda sieva mani nonāvējusi!" Un viņa ieroču nesējs to nodūra, un tā tas nomira. Kad Israēla vīri redzēja, ka Abimelehs bija kritis, tad tie atgriezās ikviens savās mājās. Tā Dievs atmaksāja Abimeleha ļauno darbu, ko viņš bija nodarījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus. Un visiem tiem ļauniem darbiem, ko Sihemas vīri bija nodarījuši, Dievs lika krist atpakaļ uz viņu galvām, un tā piepildījās Jotāma, Jerubbaala dēla, lāsts.