1. Mozus 8:1-22

Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus lopus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās. Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm. Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami. Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem. Un ūdeņi notecēja, šurp un turp bēgot, līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes. Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis, un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū. Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū. Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un redzi, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši. Tad viņš gaidīja vēl nākošās septiņas dienas un izlaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa. Un notika seši simti pirmajā gadā, pirmā mēneša pirmajā dienā, ka ūdeņi bija izsīkuši zemes virsū; tad Noa noņēma šķirsta jumtu un redzēja, ka zemes virsa bija apžuvusi. Otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi. Un Dievs teica uz Nou: "Izej no šķirsta, tu un tava sieva, tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi. Un visi dzīvie radījumi, kas ir ar tevi, ikviena radība: putni, lopi, rāpuļi, kas rāpo pa zemi, lai iznāk līdz ar tevi ārā un lai piepilda zemi lieliem pulkiem un augļojas un vairojas zemes virsū." Tad Noa izgāja un viņa dēli, viņa sieva un viņa vedeklas kopā ar viņu. Un visi zvēri, visi rāpuļi un visi putni, viss, kas vien kust virs zemes, pēc viņu sugām iznāca no šķirsta. Un Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. Kad Tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā Es to esmu darījis. Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.