1. Mozus 8:1-22
1. Mozus 8:1-22 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)
Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus lopus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās. Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm. Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami. Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem. Un ūdeņi notecēja, šurp un turp bēgot, līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes. Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis, un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū. Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū. Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un redzi, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši. Tad viņš gaidīja vēl nākošās septiņas dienas un izlaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa. Un notika seši simti pirmajā gadā, pirmā mēneša pirmajā dienā, ka ūdeņi bija izsīkuši zemes virsū; tad Noa noņēma šķirsta jumtu un redzēja, ka zemes virsa bija apžuvusi. Otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi. Un Dievs teica uz Nou: "Izej no šķirsta, tu un tava sieva, tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi. Un visi dzīvie radījumi, kas ir ar tevi, ikviena radība: putni, lopi, rāpuļi, kas rāpo pa zemi, lai iznāk līdz ar tevi ārā un lai piepilda zemi lieliem pulkiem un augļojas un vairojas zemes virsū." Tad Noa izgāja un viņa dēli, viņa sieva un viņa vedeklas kopā ar viņu. Un visi zvēri, visi rāpuļi un visi putni, viss, kas vien kust virs zemes, pēc viņu sugām iznāca no šķirsta. Un Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. Kad Tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā Es to esmu darījis. Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.
1. Mozus 8:1-22 LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA (LTV1965)
Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus kustoņus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās. Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm. Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami. Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem. Bet ūdeņi, šurp un turp bēgot, notecēja līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes. Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis, Un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū. Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū. Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un, lūk, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši. Tad viņš gaidīja vēl nākošās septiņas dienas un izlaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa. Un notika seši simti pirmajā gadā pirmā mēneša pirmajā dienā, ka ūdeņi bija izsīkuši zemes virsū; tad Noa noņēma šķirsta jumtu un redzēja, ka zemes virsa bija apžuvusi. Otra mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi. Un Dievs teica uz Nou: „Izej no šķirstā, tu un tava sieva, tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi. Un visi dzīvnieki, kādi vien ir ar tevi, visi radījumi: putni, zvēri, rāpuļi, kas rāpo pa zemi, lai iznāk tev līdzi ārā, un lai kustas zemes virsū, un augļojas, un vairojas zemes virsū.“ Tad Noa izgāja, un viņa dēli, viņa sieva un viņa vedeklas kopā ar viņu. Un visi dzīvnieki, visi rāpuļi un visi putni, viss, kas vien kustas virs zemes, pēc viņu kārtām iznāca no šķirsta ārā. Un Noa uzcēla tam Kungam altāri un paņēma no ikviena šķīsta dzīvnieka un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja uz sevi: „Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo radību, kā Es to esmu darījis. Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.“
1. Mozus 8:1-22 Glika Bībele 8. izdevums (LG8)
Un Dievs pieminēja Nou un visus zvērus un visus lopus, kas līdz ar to bija šķirstā, un Dievs deva vēju virs zemes, un ūdeņi nostājās. Un bezdibeņa avoti un debess logi tapa aizdarīti, un lietus no debess tapa aizturēts. Un ūdeņi atgriezās no zemes virsas, šurp un turp tecēdami, un ūdeņi krita pēc simts un piecdesmit dienām. Un šķirsts nolaidās septītā mēnesī septiņpadsmitā mēneša dienā uz Ararata kalniem. Un ūdeņi notecēja šurp un turp līdz desmitam mēnesim; desmitā mēnesī un pirmā mēneša dienā rādījās kalnu gali. Un notikās pēc četrdesmit dienām, tad Noa atvēra šķirsta logu, ko viņš bija taisījis, Un izlaida kraukli, un tas skraidīja šurp un turp, kamēr ūdeņi nosīka no zemes virsas. Pēc tam viņš izlaida balodi, lai redzētu, vai ūdeņi jau noskrējuši no zemes virsas. Bet balodis neatrada, kur kāja varētu dusēt, un atgriezās pie viņa šķirstā, jo ūdeņi vēl bija pa visu zemes virsu; un viņš izstiepa savu roku un to satvēra un ņēma pie sevis šķirstā. Un pagaidīja vēl citas septiņas dienas un izlaida atkal balodi no šķirsta ārā. Un balodis nāca pie viņa ap vakara laiku, un redzi, norauta eļļas koka lapa bija viņa mutē. Tad Noa noprata, ka ūdeņi bija noskrējuši no zemes virsas, Un pagaidīja vēl citas septiņas dienas un izlaida balodi, un tas negriezās vairs atpakaļ pie viņa. Un notikās seši simti pirmajā gadā, pirmā mēnesī, pirmā mēneša (dienā), tad ūdeņi izsīka no zemes virsas, un Noa noņēma šķirsta jumtu un skatījās, un redzi, zemes virsa bija apžuvusi. Un otrā mēnesī, divdesmit septītā mēneša dienā, zeme bija nožuvusi. Tad Dievs runāja uz Nou sacīdams: Izej no šķirsta, tu un tava sieva un tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi, Visas dzīvības, kas pie tevis, no ikkatras miesas, no putniem un no lopiem un no visiem līdējiem tārpiem virs zemes, tie lai iziet līdz ar tevi, un lai tie pulkiem rodas un augļojās virs zemes. Tad Noa izgāja un līdz ar viņu viņa dēli un viņa sieva un viņa vedeklas, Visi zvēri, visi tārpi un visi putni, viss, kas virs zemes kust, izgāja no šķirsta pēc savām sugām. Un Noa uztaisīja Tam Kungam altāri un ņēma no visiem šķīstiem lopiem un no visiem šķīstiem putniem un upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus uz altāra. Un Tas Kungs oda saldo smaržu un sacīja Savā sirdī: “Es joprojām vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es nekad vairs negribu samaitāt visu, kas dzīvo, kā esmu darījis. Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.”