Jāņa 11
11
Lācara nāve
1 #
Lk 10:38–39
Bija kāds nevesels – Lācars no Bētanijas, no ciema, kur dzīvoja Marija un viņas māsa Marta. 2#Jņ 12:3Marija bija tā, kas Kungu svaidīja ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvēja. Tās brālis Lācars bija saslimis. 3Tad māsas lika nodot Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, ir slims.” 4Jēzus, to dzirdējis, teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva dēls caur to tiktu pagodināts.” 5Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru. 6Kad nu viņš dzirdēja, ka Lācars ir sasirdzis, tad viņš vēl divas dienas uzkavējās tajā vietā, kur bija. 7Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” 8Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal ej turp!” 9Jēzus atbildēja: “Vai tad nav divpadsmit stundu dienai? Ja kāds staigā dienā, tas neklūp, jo tas redz šīs pasaules gaismu. 10Bet, ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.” 11To pateicis, viņš tiem sacīja tālāk: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis, un es dodos viņu pamodināt.” 12Viņa mācekļi tam sacīja: “Kungs, ja viņš ir iemidzis, viņš kļūs vesels.” 13Jēzus gan bija runājis par viņa nāvi, bet tie domāja, ka viņš runā par gulēšanu miegā. 14Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris! 15Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!” 16Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!”
Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība
17Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. 18Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju#11:18 Apmēram trīs kilometri.. 19Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. 20Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās. 21Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. 22Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.” 23Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” 24Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.” 25Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! 26Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?” 27Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva dēls, kas nāk pasaulē.”
Jēzus raud pie Lācara kapa
28To pateikusi, viņa aizgāja, pasauca savu māsu Mariju un tai slepus sacīja: “Skolotājs ir klāt un sauc tevi!” 29Viņa, to dzirdējusi, tūlīt piecēlās un gāja pie viņa. 30Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet kavējās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi. 31Tad nu jūdi, kas bija namā un mierināja Mariju, redzēdami, ka viņa ātri pieceļas un iziet, sekoja viņai, domādami, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. 32Kad Marija nonāca tur, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzīja, tā nokrita pie viņa kājām, sacīdama: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.” 33Kad Jēzus redzēja raudam viņu un arī tos jūdus, kas bija atnākuši līdz ar viņu, viņš, garā aizgrābts, satraukti teica: 34“Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie viņam atbildēja: “Kungs, nāc un skaties!” 35Jēzus raudāja. 36Tad jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!” 37Daži no viņiem teica: “Vai viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?”
Lācara atdzīvināšana
38Tad Jēzus, vēl aizvien aizgrābts, nāk uz kapu. Tā bija ala, kurai priekšā bija nolikts akmens. 39Jēzus sacīja: “Noceliet akmeni!” Marta, mirušā māsa, viņam sacīja: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.” 40Jēzus viņai sacīja: “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?” 41Tad tie nocēla akmeni. Un Jēzus, pacēlis acis augšup, teica: “Tēvs, pateicos tev, ka tu mani uzklausīji! 42Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es sacīju šā ļaužu pūļa dēļ, kas visapkārt, – lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” 43To teicis, viņš varenā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” 44Un mirušais iznāca – kājas un rokas tam bija saistītas saitēm un seja aptīta ar sviedrautu. Tad Jēzus ļaudīm sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”
Jūdu lēmums nogalināt Jēzu
45Daudzi jūdi, kas bija atnākuši pie Marijas, ieraudzījuši, ko viņš ir izdarījis, sāka viņam ticēt. 46Bet daži no viņiem nogāja pie farizejiem un izstāstīja, ko Jēzus bija darījis. 47Tad virspriesteri un farizeji sasauca sinedriju un sprieda: “Ko lai darām? Šis cilvēks dara daudzas zīmes. 48Ja mēs viņam tā ļausim, tad visi ticēs viņam un atnāks romieši un atņems mums gan šo vietu, gan tautu.” 49Viens no viņiem – Kajafa, tā gada augstais priesteris – tiem sacīja: “Jūs nekā nezināt, 50un jūs nesaprotat, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst par daudziem, nekā visa tauta iet bojā.” 51To viņš nesacīja no sevis, bet, būdams tā gada augstais priesteris, pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu. 52Un ne vien par šo tautu, bet arī tādēļ, lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop. 53Tad nu no šīs dienas tie nosprieda viņu nokaut. 54Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja no turienes uz vietu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un palika tur kopā ar mācekļiem. 55Jūdu Pashas svētki bija tuvu, un daudzi no laukiem ieradās Jeruzālemē pirms svētkiem, lai šķīstītos. 56Tie meklēja Jēzu un, templī stāvēdami, runāja savā starpā: “Kā jūs domājat? Vai tad viņš tiešām neatnāks uz svētkiem?” 57Bet virspriesteri un farizeji bija izdevuši pavēli, lai katrs, kas zina, kur viņš ir, viņu uzrāda, lai varētu viņu apcietināt.
Pašlaik izvēlēts:
Jāņa 11: JTR2024
Izceltais
Dalīties
Kopēt
Vai vēlies, lai tevis izceltie teksti tiktu saglabāti visās tavās ierīcēs? Reģistrējieties vai pierakstieties
Revised New Latvian Inter-confessional Bible © Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 2024.