Dāvida dziesmas 91:1-16

Kas sēž Visaugstākā patvērumā un mīt Visvarenā ēnā, Tas saka uz To Kungu: mana cerība un mana stiprā pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos. Jo Viņš tevi glābj no mednieka valgiem, no kaitīgā mēra. Viņš tevi sedz Saviem spārniem, un apakš Viņa spārniem tu esi glābts; Viņa patiesība ir par apsegu un par priekšturamām bruņām, Ka tev nav ko bīties no nakts baidekļiem, no bultām, kas dienā skraida, No mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev sānis, un desmit tūkstoši pie tavas labās rokas, taču tevi neaizņems. Tiešām, ar savām acīm tu uzlūkosi un redzēsi, kā bezdievīgiem top atmaksāts. Tu, Kungs, esi mans patvērums! Visaugstāko tu esi licis par savu stiprumu. Ļaunums tev neuzies, un pie tava dzīvokļa mokas nepiestāsies. Jo Viņš Saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, tevi pasargāt uz visiem taviem ceļiem. Tie tevi uz rokām nesīs, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi. Pār lauvām un odzēm tu kāpsi un samīsi jaunos lauvas un pūķus. “Viņš tveras pie Manis, un Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Viņš Mani piesauc, un Es viņu paklausīšu. Es viņam klāt esmu bēdās, Es viņu gribu izraut un viņu pagodināt. Ar ilgu dzīvošanu Es viņu gribu paēdināt un viņam parādīt Savu pestīšanu”.