Dāvida dziesmas 50:1-15

Asafa dziesma. Stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem. No Ciānas, kur pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu. Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet Viņa priekšā, un Viņam apkārt liela vētra. Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt Savus ļaudis. Sapulcinājiet Man Manus svētos, kas Manu derību derējuši ar upuriem. Un debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Sela.) Klausiet, Mani ļaudis, Es runāšu; Israēl, Es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs. Tavu upuru pēc Es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru pēc, kas vienmēr Manā priekšā. No tava nama Es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem. Jo visi meža zvēri Man pieder, lopi uz tūkstoš pakalniem. Es zinu visus putnus uz kalniem, un tie zvēri laukā ir manā priekšā. Ja Man gribētos ēst, tad Es tev to nesacītu, jo Man pieder pasaule un viņas pilnums. Vai Man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis? Upurē Dievam pateicību un maksā Visaugstākam savus solījumus. Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt.