Dāvida dziesmas 139:1-18

Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu esi izpētījis mani un pazīsti. Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes. Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi. Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini. Tu mani aptver aizmugurē un priekšā un turi Savu roku pār mani. Šī atzīšana man ir pārāk brīnišķīga un augsta, es to nevaru izprast. Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi. Ja es ņemtu rītausmas spārnus un paliktu jūras galā. Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs. Ja es sacītu: Lai tumsa mani apklāj un naktī, lai paliek gaisma ap mani: Tad arī tumsa Tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsa būtu kā gaisma. Jo Tu esi radījis manu iekšieni, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to labi zina. Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts mātes miesās, zemes dziļumos. Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti, un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits! Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis.