Dāvida dziesmas 119:81-88

Manai dvēselei slāpst pēc Tavas pestīšanas; es ceru uz Taviem vārdiem. Manas acis ilgojās pēc Tavām apsolīšanām, ka es saku: kad Tu mani iepriecināsi? Jo es esmu kā ādas trauks dūmos; taču es neaizmirstu Tavus likumus. Cik tad Tavam kalpam dienu? Kad Tu turēsi sodu pār maniem vajātājiem? Pārgalvji man rok bedres, tie, kas neturas pēc Tavas bauslības. Visi Tavi baušļi ir patiesība; tie mani vajā ar meliem, - palīdzi man! Tie mani gandrīz iznīcinājuši virs zemes, bet es neesmu atstājis Tavas pavēles. Atspirdzini mani pēc Tavas žēlastības, tad es sargāšu Tavas mutes liecību.